local-stats-pixel fb-conv-api

Helovīns 19920

Kad es biju divpadsmit gadus vecs es gatavojas priekš Hellovīna ar draugiem. Tajā laikā bija diezgan droši iet pie kaimiņiem prasīt konfektes bez pieaugušo pieskatīšanas. Laiki tagad ir mainijušies,bet pēc šī incidenta es neesmu pārliecināts kad es gribēšu lai mani bērni ietu naktī prasīt saldumus īpaši Hellovīnos.
Ceļš bija garš un izkaisīts ar daudzām mājām. Tā bija apkārtne, kas bija zināma kā spokaina dēļ tā ka bija veca māja ceļa galā, kas bija apvīta ar daudziem spoku stāstiem. Bērnība dzirdēju daudz leğendas. Tas bija ābolu dārzs kur vairākus gadus atpakaļ vergi tika nežēlīgi nogalināti.
Sākotnējais īpašnieks bija pakāries pie kāpņu augšdaļas. Bija daudz stāstu,bet pilsētās bērni bija iemīlējuši māju.
Mēs braukājām ar riteņiem gar māju cerībā ieraudzīt viņas vēsturi. Mēs bijām pārliecināti ka māja piepildīta ar paranormāliem spēkiem.
Pēc vairākām apstaigātām mājām prasot saldumus vairākas stundas un gandrīz sasniedzot ceļa galu draugs ieteica pieklauvēt pie durvīm un apskatīties vai kāds atbildēs.
Mēs pazinām sievieti kura tur dzīvoja. Neviens viņu neredzēja bieži. Viņa mantoja īpašumu un dzīvoja tur,iespējams,piecdesmit gadus. Tā bija liela māja priekš viena cilvēka. Es vienmēr domāju kad ir vientuļi dzīvot neprecējusies, bez bērniem un dzīvot lielā mājā.
Piebraucamais ceļš caur dārzu, gulēja pie mājas. Neviens vairāk nenovāca ābolus, un tāpēc lielākā daļa no viņiem gulēja uz zones.
Hai, Tu kāp augšā un piezvani pie durvīm, Džesika teica man.
Es paraustiju plecus. Es negribu iet viens.
Paņem Olīviju sev līdzi, viņa teica.
Olīvija pagrozija galvu, " Es tā nedomāju",kļūst vēls. Man vajag nokļūt mājās. Džesika paņem mūs aiz rokas. Mēs iesim kopā.
Ja dzīvo gadus veca sieviete tad viņa jau guļ. Viss ticamāk negrib lai kāds klauvē pie viņas durvīm.
Viņai nav ieslēgta gaisma virs durvīm. Olīvija teica: "Tā ir zīme lieciet mani mierā".
Jūs esat tādi baiļuļi! Nāciet! Ir taču Hellovīns. Vienkārši izdarīsim to un kad iesiem uz skolu pirmdien pastāstīsim visiem kas notika. Būsim paši stilīgākie bērni klasē.
Mans apjukums mani aizveda uz tumšo piebraucamo ceļu,kas veda uz savrupmāju kalna virsotnē. Olīvijai bija neona kvēlojošas aproces,kas bija vienīgā gaisma. Mums nebija līdzi lukturi.
Bija mākoņaina nakts, lai gan bija gandrīz pilnmēness. Mums visu nakti bija tikai mēness gaisma.
Kad mēs sasniedzām kalna augšu kur atradās māja, man kļuva auksti. Es trīcēju. Es nezinu vai tā bija temperatūra ārā vai fakts ka es biju nobijies,bet mani zobi klabēja.
Trīs no mums piegāja pie mājas un uzkāpa uz lieveņa. Džesika mani pagrūda mani uz priekš, "Piezvani pie durvīm." Viņa čukstēja.
"Es nezvanīšu pie durvīm," es teicu.
Viņa pagrūda mani atkal,"Vienkārši dari."
Es pakāpos uz priekšu. Manas acis sāka pierast pie tumsas un es varēju redzēt stikla durvis. Lai gan rokas trīcēja, es aizsniedzos līdz zvanam. Es piespiedu zvanu. Uzreiz Džesika ar Olīviju sāka smieties un kliegt. Viņas sāka skriet,atstājot mani vienu stāvam lieveņa. Es dzirdēju troksni nākam no mājas iekšpuses. Es nokāpu lejā no lieveņa. Es pakritu dēļ manas raganas kleitas un ar seju iekritu zālē. Manas ķirbja formas spainis piepildīts ar konfektēm izkrita uz zemes, bet es biju pārāk nobijusies, lai savāktu konfektes.
Es nometu spaini zemē, mēģinot ieraudzīt ceļu kur braukt,bet bija pārāk tumšs. Es dzirdēju meitenes smejamies tālumā no manis. Tās maitas es neteicu pie sevis.
Manas kājas sasniedza ceļu. Mana sirds sitās. Vai es biju nobijies? Kāpēc man bija tik bail? Es biju uz ceļa tagad prom no mājas. Es biju drošā vietā. Vecā sieviete iespējams bija gultā. Viņa par neatvēra durvis. Es sev teicu, lai nebaidies. Mēs vienbkārši bijām bērni.
Es samazināju ātrumu. Es elpoju smagu,bet palēlināju gaitu lai ietu. Es redzēju laternu status. Tad es uzzināju ka neesmu tālu no ceļa. Tās meitenes gaida mani ceļa galā. "Sūds," es teicu klusā balsī. Stulbās meitenes. Pēkšņi nez no kurienes, divas rokas mani sagrāba no aizmugures. Kaut kas mani vilka. Es kliedzu.
Kāds mani turēja. Es dzirdēju kā tas rūc un čukst velkot mani. Es mēģināju tikt vaļā. Tas velk mani uz ceļa pusi. Es redzēju ābola koka kontūras mēnessgaismā. Es sajutu puvušu ābolu smaku.
Man bija tikai divpadsmit gadu,bet es cīnijos pretī cik spēka. Es kliedzu, "Palīdziet man"!
Es centos nogrūzt rokas no sevīm. Lai arī kas tad bija negribēja mani laist projām. Es jutu Asus magus ieķeramies manā ādā kamēr tā vilka mani tuvāk ābolu kokam. "Kas Tu esi?" Laid mani vaļā"
Mākoņi vairs neaizsedza mēnesi,no varēja uz kādu laiku redzēt mēnesgaismu.
Rokas kas mani turēja piederēja vecai sievietei. Sieviete bija veca un izskatijās mirusi. Viņas miesa izskatijās sapuvusi.
Es izkļuvu no viņas satvēriena. Sajutu viņas asos nagus atkal kad viņa atkal mani mēģināja noķert.
Tad es sāku skriet. Es skrēju cauri dārzam izvairoties no kokiem. Es paslīdēju uzkāpjot no viena uz āboliem un iekritu lapu kaudzē. Es beidzot atradu izeju uz galvenā ceļa un neapstājos kamēr neatrados uz galvenā ceļā.
Protams mani nejaukie draugi bija dusmīgi gaidot mani,bet kad man ieraudzija viņi nesmējās.
Es biju šokā. Kaut kā mēs nonācām līdz kaimiņu mājām un cilvēks kurš tur dzīvoja piezvanija maniem vecākiem lai atbrauc man pakaļ. Mani draugi paskaidroja kas notika un ka viņi atstāja mājās. Man bija saskrāpēta mugura dēļ incidenta. Mani vecāki piezvanija policijai. Policija domāja ka tas ir Hellovīna joks. Droši vien bija pusaudži kuri centās mani nobiedēt. Mums bija jānoklausās lekcija no policijas un mūsu vecākiem.
Nākamajā diena bija svētdiena. Es vēl aizvien biju nobijies par to kas notika un atzinu kad tie nebija pusaudžu joki. Mana mamma beidzot pateica ka viņai pietiek.
Vakarā es biju nedaudz mierīgāks par to kas notika kad iezvanījas telefons. Mans tētis atbildēja un pēc dažām minūtēm: "Kā, es redzu un " Es saprotu". Viņš ienāca istabā kur es skatījos televīzoru. Mana mamma sēdēja krēslā un lasīja grāmatu. Viņa paskatījās uz manu tēvu kura seja bija bāla. "Kas noticis Džordž"? viņa jautāja.
Viņš skatijās uz mums abiem un teica: "Tas bija vietnieks Ričardsons no pagājušās nakts. Viņš aizgāja pārbaudīt miss Mērfiju kad viņi nevarēja viņu sasniegt lai uzdotu jautājumus. Izrādās miss Mērfija bija mirusi savā mājā visu Acīmredzot viņa nomira aptuveni Augustā.
Viņš saja, ka viņiem vēl joprojām nav nevienas pazīme, kas liecinātu ka vēl kāds esot bijis viņas mājā pagājušā naktī.
Mājā nekas nebija salauzts. Vienīga lieta ko viņi atrada bija tavs spainis ar konfektēm, kas bija uz zemes kā Tu teici.
"Mīļais, vai Tu neteici ka tā bija veca sieviete kas tevi sagrāba?" Mamma sabijusies jautāja.

16 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000