local-stats-pixel fb-conv-api

Hedonisms - egoisms (10)0

36 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hedonisms-egoisms-9/759768

2. Nodaļa - Drāzēji-Iznīcinātāji

Mēģināju pajautāt Kārlim kas par problēmu, bet viņš neatbildēja, neatbildēja arī uz zvaniem. Zvanīju Anabolam un Masīvajam, viņi arī neatbildēja. Biju ārkārtīgi satraukts, kad pēkšņi dzirdēju zvanu pie durvīm. Kas ellē tur var būt? Kārlis, Anabols? Pamāte man uzbļāva, lai es ejot skatīties, tāpat tas būšot man. Minstinājos pāris minūtes, cerēju, ka jebkas kas tur ir aizies prom, bet nē turpināja zvanīt, laikam redzēja elektrības skaitītājā, ka kāds ir mājās. Nekas cits laikam neatlika un izlēmu doties pie durvīm.

- Kas tur? - Piegāju pie durvīm un jautāju

- Es. - Pēc balss sapratu, ka tas ir Anabols un attaisīju durvis.

- Ka... - Neko nepaspēju pateikt.

- Mums ir jāiet uz ciematu. - Anabols nereāli satraukti izspļāva

- Kas par problēmu? - Es sāku kļūt satrauktāks.

- Visi ir nosisti... - Anabols pateica un apklusa. Gājām klusējot, pa ceļam satikām Masīvo. Apmēram desmit minūšu gājiena attālumā gribēju ieminēties, ka varbūt nevajag iet, ja nu mūs arī nosit. Bija jau samērā vēls vakars, saule rietēja aiz pamestajām, briesmīgajām ēkām. Kad pienācām pie piecstāvu ēkas, kur bijām bijuši no rīta, Riharda ķermenis gulēja tur pat, nebija nekādu pazīmju, ka būtu kaut kas vēl šausmīgāks noticis. Pie ēkas ieejas redzējām Kārli mājot mums, lai mēs dotos iekšā. Viņš iegāja kāpņutelpā un mēs pielikām soli un viņam sekojām.

Iekšā pavērās jau savādāks skats, viens no vīriešiem bija nomests vai nokritis uz sabrukušā kāpju posma. Viņam bija pilnīgi sadragāta seja un uz ekstremitātēm bija milzīgas grieztas un plēstas brūces. Neviens neko neteica. Pārkapām viņam pāri un kāpām augšup uz otro stāvu pa pieslietājām trepēm. Sākot no šejienes līdz pat cetrutajam stāvam kāpnes bija vienās asinīs. Es īpaši nepētiju, bet man liekas ka šur tur bija arī smadzeņu un kaulu gabaliņi, varbūt arī kādu citu orgānu. Kad tikām ceturtajā stavā mūsu skatam pavērās patiesās šausmas.

Izskaitīju torsus un to bija deviņi. Šķita, ka te būtu ielavījies kāds nezvērs, bet skatoties tuvāk pamanīju uz ķermeņiem, sienām un grīdas betona zāģa pēdas. Pāris vasaras strādāju ceļu remonta brigātē par palīgstrādnieku, mani tur iekārtoja tēvs. Vairākas reizes pirms tam esmu arī bijis tēvam līdz uz darbu, tā ka es spēju atšķirt instrumentu pēdas ar vienu acu uzmetienu. Kas gan būtu ko tādu izdarījis un kāpēc? Es jau domāju, ka tas ko mēs esam daŗijuši ir nenormāli nežēlīgi, vardarbīgi un bezjēdzīgi, bet šis pārspēj visu ko jebkad dzīvē esmu redzējis.

Tas bija pat brutālāk kā gauds piecus atpakaļ, kad izlēmām no šosejas pārvada nolaist lejā enkuru. Bija pirmdienas rīts ziemā, vēl bija neliela krēsla, saules ausa, ceļš bija apledojis. Ar grūtībām kopīgiem spēkiem uzstīvējām enkuru uz pārvada. Piesējām to pie margas un gaidījām izdevīgu brīdi, tas nāca mikroautobusa veidolā. Palaidām to vaļā, enkurs aizķēra mikriņu un uzšķērda to kā konservu bundžu, pie reizes pāraujot uz pusēm vadītāju. Mikroautobuss palidoja uz priekšu pāris metrus un sāka velties. Izrādās tas bija skolas ekskursiju busiņš, jo no tā lidoja ārā bērni. Dažus no bērniem notrieca braucošie auto, vienu pilnīgi izšķaidīja granstvedējs. Par šo notikumu bija garš sižets nedēļas beigu ziņās, izrādās, ka visi pasažieri bija gājuši bojā - kopā divdesmit. Mēs daudz neredzējām, jo pēc kādas minūtes pazudām. Neskatoties uz lielo upuru skaitu, tikai daži bija sadalījušies gabalos, ne tā kā šeit. Piedevām šeit varēja redzēt, ka cilvēki ir pretojušies un tas viss ir noticis ar nodomu.

Pie kāpnēm atradās trīs cilvēki - divi vīrieši un viena sieviete. Viņi bija mēģinājuši bēgt, sieviete pat bija ar rokām ieķērusies margās, bet kāds vai kaut kas bija viņai iezāģējis mugurā un pārzāģējis galvaskausu. Vīriešu ķermeņiem bija nozāģētas kājas un rokas. Viens no vīriešiem bija pienaglots pie sienas un vertikāli līdz pus-torsam pārzāģēts. Ceturtais mirušais vīrietis bija Vladislavs, Riharda draugs, viņam bija nozāģēta galva, ko mēs tā arī nekur neatradām. Trīs sieviešu ķermeņi atradās uz matrača, tie bija salikti viens uz otra, šķiet ka pirms nāves un tad pārzāģētas uz pusēm. Pēdējais ķermenis piederēja vienai no Agneses draudzenēm, šķiet, ka viņa bija nejauši nogalināta - viņai krūškurvī un kaklā bija salīdzinoši mazas brūces, bet jebkurā gadījumā nāvējošas.

- Kur ir Agnese? - Jautāju Kārlim.

- Nezinu... - Viņš ieturot pauzi atbildēja

- Tu mums kaut ko nestāsti, es zinu! - Teica Anabols

- Nē... nē.. - Kārlis apzgriezās no mums un devās uz blakus istabu. Mēs sekojām. Tur viņš no matrača pacēla papīra lapu. Anabols un Masīvais piegāja tuvāk.

- Kas tur rakstīts? - Jautāja Anabols

- Nekas -

- Jā jā, nekas. - Anabols izrāva Kārlim no rokām lapu.

- Ja gribat vēl kādreiz redzēt jaunavas, nesiet upuri uz ostas pamesto piestātni. - Anabols izlasīja. Tātad kāds nolaupīja meitenes, bet kāpēc? Un kāpēc nogalināja visus pārējos tik brutālā veidā.

- Kas tas par upuri? - Masīvais jautāja. Kārlis ilgi klusēja, līdz beidzot atbildēja:

- Viens no mums. -

- Kas pie velna to raksta? -

- Nezinu, bet visticamāk drāzēji-iznīcinātāji. - Kārlis skatoties zemē sacīja.

- Kas par sūdiem? Kādi drāzēji? Iznīcinātāji? Muļķības, nah*i - Anabols kļuva aizkaitināts.

- Jā, tā ir tāda banda, brālība. Nejauši uzgāju viņu video tumšajā internetā. No viņiem es uzzināju par hedonismu, bet viņi to sauc par hedonismu-egoismu. Gribēju kļūt par vienu no viņiem un turpat tumšajā netā atradu kā var pietiekties. Man atnāca vēstule, ka ir jāatnes upuris, tad tas bija tikai dzīvnieks, tādēļ nopirku kazu, nokāvu un aiznesu uz noteikto vietu. Lieki teikt, ka mani nepieņēma. Tas mani nemaz nepārsteidza, kad ieraudzīju kā daži no brālības biedriem izskatās - tik lieli un muskuļoti, ka liktu Anabolam izskatīties pēc anorektiska, vārga skuķa. Man lika doties prom un neko nevienam neteikt. Pēc tā es izdomāju izveidot savu hedonistu brālību, bet ne egoistu, jo mēs viens otru aizstāvētu un nepamestu. -

Pēc šī Kārļa monologa man un pārējiem atkarās žoklis. Es visu laiku domāju, ka Kārlis ir krutais un pats ir izdomājis visu ko esam darījuši, bet nē viņš vienkārši seko citiem kā mēs sekojam viņam.

- Bet kāpēc viņi izdarīja šo? - Jautāju.

- Nav ne jausmas. -

- Varbūt vnk ejam prom un izliekamies, ka neko nezinam..? - Masīvais bija pārbijies kā diegabiksis

- Nē, viņi visticamāk mūs tagad novēro. Ja arī ne, tāpat atradīs katru no mums un iznīcinās. -

- Tu gribi lai mēs nokaujam kādu no mums. - Anabols jautāja

- Nekas cits neatliek. Ja kādam ir labāka ideja, labprāt uzkausīšu. -

- Cīnīties! -

- Anabol, tu nesaproti ko runā, ar viņiem nevar cīnīties. -

- Es tev parādīšu ka var, kaut vai es vienatnē to izdarīšu. - Man šķiet, ka caur Anabolu runāja visi tie proteīni un pulveri ko viņš dzer. Tie it kā palielinot agresiju.

Kārlis iepļaukāja Anabolu, Anabols jau gribēja kraut pretī, bet kaut kas notika un viņš apstājās.

- Tu nekad neesi nevienam no mums sitis. - Anabols teica. - Tiešām labāk nevajag trakot. - Anabols pilnīgi nomierinājās.

- Varbūt varam aiznest kādu no mums, kurš tikai izliktos par beigtu. - Masīvajam radās ideja.

- Pagaidām labāka ideja, tā arī darīsim, bet ko tad ja viņi uzzina... Ai, nezinu... - Kārlis saķēra galvu un notupās.

Es biju pats sev neraksturīgi mierīgs, mana sirds bija beigusi sisties kā negudra, man pat šķiet, ka tā bija palēlinājusies līdz neveselīgam līmenim. Likās ka ģībšu. Kādu laiku stāvējām istabas vidū un nepārminām ne vārda. Kārlis turpināja tupēt uz zemes, es piegāju pie loga.

36 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000