Tā glezna bija citādāka. Gleznā attēlotās būtnes vairs nebija tik mīļas un jaukas. Pa zēna acīm tecēja asinis un nemaz nerunājot par viņa pašām acīm,tās kļuva lielas un biedējošas. Viņš itkā skatītos tēvam tieši dvēselē. Suns izskatijās kā zombijs, kurš nupat saplosīja visu, kas pagadijās ceļā. Tēvs, uz gleznu skatoties, nevarēja pakustēties. Šis attēls bija ļoti biedējošs, ka uz to skatoties var likties, ka tā kustās. Pēc mirkļa tas viss pazuda. Glezna bija kā agrāk, tēvs varēja kustēties un nedomādams ne mirkli, paņēma gleznu un izmeta to arā konteinerī. Pagāja nakamā diena. Nekas nebija noticis līdz brīdim, kad glezna stavēja, kur agrāk. Tevs bija šokā un izmisumā. Par pagājušo nakti nolēma pastastīt sievai. Sieva sākuma neticēja.
Pec tam kad atcērējas par tiem spoguļiem un fotogrāfijām, sāka ticēt. Abi izrunājās un padiskutēja un nolēma uzzināt vairāk par šo gleznu. Vispirms gāja pie ta, kurš to pārdeva. Tajā paša dienā naktī, kad visi gulēja, sieva, dzirdot ka kāds aizgāja gar viņu iztabu, nolēma paskatīties, kas tur ir. Nokāpjot pa kāpnēm viņa redzēja, ka viņas meita stāvēja pie virtuves melnā skapīša, kur tevs turēja aizslēgtu pistoli, un nevarēja saprast. Lēnām, lēnām tuvojās savai meitai. Kad jau bija pie meitas, sieva pieskaroties meitas plecam, meita pagriezās. To ko māte ieraudzīja, nebija vārdiem pateiktdama.....
