local-stats-pixel fb-conv-api

Give me hope. #90

Jā, kamēr visi citi ballējas, svin Jauno gadu un ar godu pavada veco, es sēžu un rakstu.
Līdz piektdienai, iespējams, daļu nebūs, nebūšu mājās. Ja izdosies tikt pie datora, tad varbūt arī būs.
Un kur nu bez klasiskā - laimīgu Jums visiem Jauno gadu! : ))
Enjoy.

iepriekšējā

Veikals, kurā ieejot uzreiz uzvēdī ceptas gaļas smaka, ir pustumšs. Un šaurs. Un tukšs. Te nav nevienas dzīvas dvēseles. Ja es gribētu, es varētu savākt visus ieročus, kas stāv plauktā aiz apputējušās letes, un aizbēgt. Kristofers uzsit pa zvaniņu uz letes, un no telpas blakus atskan balss.
-Ko ta’ trobelē! Nāku jau, nāku!
No telpas iznāk ļoti resns un ļoti apaudzis vīrietis. Viņa bārda sniedzas līdz pus krūtīm.
-Labdien.
-B’dien, b’dien. Ko ta’ bērni vēlas? Šaujamie pārdodas tik ar licenci!
Vīrieša dienvidnieku akcents ir ļoti neskaidrs, taču viņš pats liekas patīkams.
-Mēs nevēlamies iegādāties ieročus, - nosaku aizsmakušā balsī. Aiz lielā loga sāk krēslot. – Es meklēju Hilariju Bremenu.
Vīrietis uzmet man vērtējošu skatienu.
-Nu ja. Līdzīgas esat. Māsa vai?
-Meita.
Vīrietis paceļ vienu uzaci. Viņam pār pieri stiepjas bāla rēta, kas beidzas ar sārtu, apaļu punktu pieres vidū.
-Hillij’ pazuda no šejien’s pusgadu atpakaļ. Noslēpumaina sieviet’, es tev teikš’.
Es atkal nopūšos.
-Par sevi nenieka nestāstīja, bieži nebij’ darbā. Skatiens vienmēr bailīgs, it kā kāds varētu tūlīt ienākt un šo nošaut, vai zin, - viņš pasmejas.
-Vai zināt, kur viņa tagad ir? – cerīgi pajautāju.
-Nezin, vai šī vēl tur dzīvo, bet kad strādāja te, dzīvoj’ tepat aiz stūra. Otrā ēk’. Tāda diezgan noplukusi, pelēkā krāsā. Trešam stāvam logs i’ izsists. Viņai bij’ dzīvoklis otrajā stāvā.
-Paldies jums, - nomurminu.
-Nav jau par ko.
Tad es neatvadījusies izeju ārā. Kristofers seko.
Bez liekiem jautājumiem mēs ejam ap ielas stūri, līdz ieraugam minēto ēku. Arī šī ir necila paskata daudzdzīvokļu māja. Tikai šī izskatās vēl pamestāka un nolaistāka par iepriekšējo. Logi ir izsisti ne tikai trešajā stāvā, bet arī pirmajā un ceturtajā. Es bailīgi turpinu iet ēkas virzienā, un Kristofers visu laiku ir man aiz muguras.
Durvis, lai gan ar pamatīgu čīkstoņu, tomēr atveras. Arī šī kāpņutelpa smird, taču ne tik traki kā iepriekšējā.
Kamēr tiekam līdz otrajam stāvam, es jau divreiz esmu paguvusi paklupt aiz dažādiem mēsliem.
Te ir tikai vienas durvis uz vienu dzīvokli, un pie tām es bailīgi pieklauvēju. Labu laiku nekas nenotiek, neviens durvis neatver, un es jau gatavojos iet lejā, bet tad durvis atsprāgst vaļā, un tajās parādās garš, slaids stāvs.
-Labvakar. Atvainojos par traucējumu, bet es meklēju Hilariju Bremenu.
-Labvakar, un kas tu būtu, skuķi? – man rupji pajautā kāda sievietes balss.
-Es esmu viņas meita.
-Viņai nebija bērnu.
-Acīmredzot, bija, - novelku un novicinu mapi savās rokās. Sieviete kaut ko noņurd un iznāk no dzīvokļa. Viņai mugurā ir ar eksotiskiem putniem izšūts halāts, un pirkstos mirgo gredzeni. Viņai varētu būt apmēram trīsdesmit gadu. Balinātie mati, vijīgās lokās, krīt pār pleciem, un starp sarkanajām lūpām vīd cigaretes gals.
-Hillija te vairs nedzīvo. Jau pusgadu. Kad te ieradās tā izsitēju banda, viņa pazuda.
-Kādi izsitēji?
-Viņas vīrs laikam bija parādā naudu, un tie skūtie vīrieši nakts vidū te ielauzās. Ieraugot mani, viņi atvainojās un paprasīja, vai te nedzīvo kaut kāds Pauls Rošels. Es piedraudēju izsaukt policiju, un viņi pazuda. Kad nākamajā rītā viņai par to izstāstīju, Hillija savāca mantas un pazuda.
-Vai jūs nezināt, kur Hilarija aizgāja? Kur viņa dzīvo?
-Nē, piedod dārgā, nezinu vis. Mēs neesam kontaktējušās kopš tās dienas, kad viņa savāca mantas un aizgāja. Vari pamēģināt parunāt ar viņas paziņu ‘’Moko’’ bārā, bet nezinu, vai kāds vispār viņu ir redzējis. Iesaku tur iet agri no rīta, jo tad tur ir tikai Luiss. Viņas draugs. Nezinu, vai tas puika kaut ko zinās, bet mēģināts vēl nav zaudēts, vai ne?
Tad sieviete iesmejas, nokūpinādama cigareti. Viņas skatiens aizslīd līdz Kristoferam, kurš stāv man aiz muguras.
-Variet pateikt, kur tas bārs atrodas?
Kad sieviete apmēram izstāsta atrašanās vietu, es viņai vārgi uzsmaidu.
-Paldies jums, - nomurminu, - un uz redzēšanos.
-Čau, mazā Hillij. Un, - viņa saķer manu roku, - kad satiksi Hilliju, esi uzmanīga. Ne velti tie izsitēji viņu meklēja. Vienkārši uzmanies. Un pasveicini viņu no vecās draudzenes Mērijas.
Es paloku galvu, un sieviete, vēl piemiegdama ar aci Kristoferam, aizver durvis.
Kamēr tiekam līdz mašīnai, es visu lēnām sagremoju. Jau otrais cilvēks mani brīdina, saka, lai uzmanos. Izsitēji. Tas neskan diez ko jauki.
-Un ko tagad? – Rosko pajautā. Es visu dienu dzirdu, kā kurkst viņa vēders, un, godīgi sakot, arī man gribas ēst.
-Tagad mēs atradīsim vislabāko viesnīcu šajā rajonā, paēdīsim, izgulēsimies un no rīta brauksim uz bāru.
Es redzu Rosko acīs pateicību un apmierinātību.
Tomēr arī pati lepnākā viesnīca šajā rajonā izskatās ne īpaši labi. Mirguļojošā izkārtne pie durvīm ir noslīdējusi šķībi, un iekšā viss smaržo pēc lēta un stipra odekolona.
-Labvakar.
-Sveiki, kā varu jums pakalpot?
-Mums vajag divus numurus uz vienu nakti.
Jaunā meitene, kas stāv aiz letes, mirkli kaut ko pēta datora ekrānā, bet tad žēlīgi paskatās uz mani un Kristoferu.
-Es ļoti atvainojos, pieejams ir tikai viens numurs. Taču tas ir divvietīgs, - viņa novelk, atglauzdama no pieres rudo matu šķipsnu.
Es nobolu acis, un, knapi turēdamās kājās, sāku steberēt uz izejas pusi, bet Rosko saķer manu roku.
-Nav jau tā, ka mēs gulēsim vienā gultā. Lai gan… Priekš tevis tas nebūtu nekas…
-Aizveries, - nošņācos, bet tad uzsmaidu meitenei aiz letes. – Mēs to ņemsim.
Kamēr es maksāju par numuru, Kristofers nopērk divas kafijas nelielajā kafijas automātā pie durvīm.
Numurs izskatās labāk kā ēkas ārpuse un vestibils. Te ir divas gultas ar nelielu nakts skapīti starp tām, galds, televizors, neliela vannas istaba, divi klubkrēsli un liels logs ar skatu uz pilsētu.
Es nosviežu somu uz krēsla, un, izvilkusi no tās tīru veļu, eju uz dušu.
-Pasūti kaut ko ēdamu, - sāji novelku. Rosko iegāžas gultā.
Kad esmu nomazgājusies, pasēžu zem karstajām ūdens straumēm tieši tik ilgi, lai apdomātu visu, kas noticis.
Manu māti nemaz nav tik viegli sadzīt rokā. Viņa ir mainījusi dzīvesvietas, un neviens par viņu nekādas labās domas neizsaka. Visi mani brīdina, ka man jāuzmanās.
Par tēvu nezinu gandrīz neko. Viņu meklē izsitēji. Tas ir viss. Tā ir vienīgā lieta, ko par Paulu Rošelu zinu droši.
Rosko pieklauvē pie vannas istabas durvīm, un es aizgriežu ūdens krānu ciet. Tad noslaukos, saģērbjos un savācu mitros matus augstā copē.
Istabā mani gaida ratiņi, uz kuriem ir pārāk daudz ēdamā pat priekš mums diviem, ņemot vērā to, ka Kristofers ēd kā zilonis.
-Tev te ir kaut kādi salāti, tēja, kruasāni un vistas fileja.
Es paskatos uz pārējo. Karstā šokolāde, kartupeļi frī, vistas nageti, lazanja un burgers. Paskatoties vien uz eļļainajiem kartupeļiem, es noskurinos. Es nekad, nekad vairs neko tādu neēdīšu.
-Labu apetīti, - nomurminu, kad iedzeru malku tējas. Tā ir pārāk salda. Turklāt sarkanā. – Turpmāk, lūdzu, ņem zaļo tēju.
-Nu piedod, nezināju, - viņš izdveš, kamēr tiesā burgeru. Visa telpa smaržo pēc šokolādes, un, kad esmu apēdusi kruasānu, padodos, un paķeru Kristofera krūzīti ar karsto šokolādi. Iedzerot malku, visam ķermenim pārskrien trīsas, un es iedzeru vēl.
-Ei! – viņš iesaucas, bet nemēģina krūzi man atņemt. Kad es apsēžos uz gultas malas, lai izdzertu pēdējo, kas krūzē atlicis, viņš to izrauj man no rokas.
-Paldies, - Rosko sarkastiski novelk, un izdzer pēdējos malkus.
-Kas ir? Tā ir garšīga.
Salāti ir pārāk pliekani un sāļi, un nelielie tomātiņi, kas tiem ir pievienoti, viennozīmīgi nav tie svaigākie. Kamēr es knibinos ap vistas fileju, Kristofers ir apēdis visu, kas ir viņam priekšā, un nu sāk ēst manus kruasānus. Es neiebilstu, jo tik daudz tāpat nespētu apēst.
Kad pēdējie malki tējas ir nozuduši, un tējas krūzīte tiek nomesta atpakaļ uz ratiņiem, es atgāžos gultā. Kristofers atgāžas savējā.
-Kā tu domā, vai mēs viņus atradīsim? – pajautāju. Kristofers pagriežas uz viena sāna, un es sekoju puiša piemēram.
-Nezinu. Jā, droši vien. Ja jau viņa ir bijusi pilsētā tikai pusgadu atpakaļ, nekur tālu viņa nevar būt. Nu, tava mamma.
-Droši vien… - Klusi atkārtoju.
-Heilij… Tev viss ir kārtībā?
-Jā. Man tikai ir bail par to, kas būs.
-Kas tad var būt?
Es mirkli domāju, ko lai atbild, bet tad nopūšos.
-Es nezinu, man vienkārši ir bail.
-Nebaidies.
Nespēju izdarīt neko vairāk, kā nopūsties vēlreiz.
Kamēr Kristofers ir dušā, es novelku bikses un jaku, un palienu zem segas. Tad sameklēju savu telefonu, pieslēdzu pie lādētāja, un apskatos visas neatbildētās īsziņas.
Divas no Aleksa. ‘’Mamma ir dusmīga’’ un ‘’Drīkstu aizņemties tavu datoru?’’
Viena no Amberas. ‘’Čau, kur tu esi? Ešlija kaut ko muldēja par to, ka esi prom, bet... Tā ir jau ir Ešlija. Piezvani, kad vari.’’
Viena no Džeidana. ‘’Čau, mazā, kur tu biji? Ballē es tevi neredzēju.’’
Tad ir trīs no Ešlijas. ‘’Čau, kur esi?’’, ‘’Piezvani, kad ir iespēja.’’ un ‘’Es nejokoju, piezvani.’’
Es neatbildu nevienam. Man ir pārāk slikti.
Kad Kristofers atgriežas, es izliekos, ka guļu. Mana elpa ir smaga, un, ja Rosko kārtīgāk ieklausītos un ieskatītos, saprastu, ka es tikai tēloju, bet viņš uzmet man tikai acumirkli, novelk kreklu un palien zem segas.
Man gribas kaut ko teikt, pateikties vai tamlīdzīgi, bet es neuzdrošinos kaut ko sacīt. Pēc tam. Vēlāk. Rīt.
Tumsa ap mani ir tik smacējoša, ka man nākas aizklāt seju ar plaukstām. Tumsa, tumsa, tumsa. Nekas vairāk nav saredzams. Tad man blakus parādās divi stāvi, kuru sejas ir paslēptas tumsā. Man varbūt tikai izliekas, bet zeme, pa kuru piesardzīgi speru soļus, ir notašķīta ar asinīm.
-Heilij.
-Bēdz, bēdz, bēdz! – stāvi kliedz, bet šoreiz es nenovēršos. Man vajag zināt…
Uzpland migla, manas acis apžilbina koši zaļa gaisma, atskan šāvieni… Tikai šoreiz nesašauj viņus.
Sašauj mani.
Es nezinu, vai kliedzu, vai tikai sēžu uz aukstā asfalta ar mēmā kliedzienā pavērtu muti, bet sāpes ir tik īstas un reālas, ka man sākas drebuļi.

Kāds stipri krata mani aiz pleciem.
-Bēdz, bēdz, bēdz…
Drebuļi neatkāpjas. Es noslīgstu guļus, un tumšie stāvi noliecas pār mani, it kā gribētu mani pasargāt no visa pasaules ļaunuma.
-Heilij, atver acis, atver, dārgā, Heilij…

-Atver acis, Heilij!
Balss nav tā, kas runāja visu laiku, bet pietiekami pazīstama, lai es pierautos sēdus un patiešām atvērtu acis.
Kristofera rokas vēl joprojām ir uz maniem pleciem, un tagad es tās viegli nokratu. Tad atkal atkrītu gultā un paslēpju seju spilvenā.
-Tagad tu tiešām kliedzi.
-Piedod, ka pamodināju, - izklaidīgi nomurminu.
-Nekas. Atkal sapnis?
-Jā.
Rosko nopūšas. Tad, it kā mēģinādams mani nomierināt, noglāsta vaigu, taču es saraujos, un viņš atrauj roku.
-Piedod.
-Nekas, es tikai…
Teikums atkal beidzas ar nopūtu. Tad es vainīgi paskatos uz Kristoferu. Deg gan viņa, gan mana naktslampiņa, un gaisma, kas plūst no tās, ļauj viegli saskatīt puiša seju. Viņš ir mazliet aizelsies.
Nezinu, kādā veidā, bet attopos iekļauta Kristofera apskāvienā. Manas rokas automātiski saslēdzas ap puiša kaklu.
-Paldies tev, - čukstu, ieritinājusies viņam pie krūtīm.
-Nav par ko, - Rosko atbild, noglāstot man matus.
Un man vairs nav tik ļoti bail. Jā, man varbūt ir neērti, gan fiziski, gan emocionāli, varbūt man salst pēdas, jo sega no tām ir nospārdīta, varbūt man ir nelaba dūša, bet man vairs nav bail. Liekas, it kā Kristofera rokas būtu aizbaidījušas visus murgus. Un tad, kad viņš viegli noskūpsta man pieri, es krītu atpakaļ gultā, velkot puisi līdzi.
Man vairs nav bail.

nākamā

141 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000