10.
Corde
Kas ir pats cilvēciskākais, ko var just? Grūti izšķirties starp bēdām un mīlestību. Labi, ka abi visbiežāk nāk kopā, lai nebūtu tas jāizlemj. Vai mūžīgā dzīve spētu atrisināt kaut vienu no šiem? Šaubos, bet var mēģināt, lai gan kurš trakais uzņemtos ko tik traku uz sevi? Šis laikam ir tas posms, kurā mūsu dzīvēs ienāk Dievs, jo tas mums vismaz dod kaut kādu „loģisku” skaidrojumu visam notiekošajam, visām sāpēm, visām mokām.
Pie galvenās ieejas valda klusums, administrators galvu uzlicis un galda pusaizmidzis sēž. Visticamāk tas ir tas klusums pirms vētras. Varbūt drīzāk klusums pirms līķis piezemējas. Un līķis piezemējas, atskan troksnis, kas atmodina administratoru un liek tam izskriet ārā.
Georgs ātri pazūd no jumta malas un satraukumā apsēžas un akmeņiem, kuri rotā jumtu. Sirds sitās un nedod mieru, emocijas trako un grib tikt ārā, bet tās ir jāsavalda. Domas ir grūti sakopot, tās mainās viena uz otru. Nekāds izdzīvošanas prieks nepārņem Georgu, pirmo reizi viņš nepriecājas par to, ko monēta viņam rādīja.
Atcerējies par monētu, Georgs ātri nokrīt uz ceļiem un cenšas to sameklēt. Ar plaukstām tausta asos akmeņus, bet nekur tās monētas nav. Pratā spilgti palicis ģerboņa attēls, bet pašas monētas atrašanās vietu viņš ir aizmirsis un pamazām sāk saprast, ka tai nemaz nav nozīmes.
Georgs ātri piecēlās kājās un sāka skriet uz lifta pusi.
***
Pa loga rūti spīd saule, tik ilgi neredzētā saule, kura žilbina acis un liek cilvēkiem izskatīties pēc krunkainiem izdzimumiem, kad uz to lūkojas, beidzot sildīja un priecēja sirdis. Pretī saules staram, kurš tieši spīdēja acīs, nostājās gara auguma sieviete un sāka tuvoties Georgam, garais augums tuvojās, līdz pilnībā aizsedza sauli, bet istaba bija tik silta, ka viņš aizmirsa baidīties.
Sieviešķīga balss ierunājās:
- Brālīt, mēs tevi tik ilgi gaidījām, mums likās, ka tu neatnāksi, arī tētis priecāsies tevi redzēt!
Georgs uzreiz pieskrēja klāt un apķēra Lailu. Tik cieši viņš nekad nebija viņu apskāvis. Viņš palūkojās augšup un ieraudzījas māsas violetās lūpas un saprata, ka viņa atkal sākusi eksperimentēt ar krāsām, kā viņa to darīja pirms pieciem gadiem. Tas tikai lika viņam pasmieties un apķert Lailu vēl ciešāk.
Viņš beidzot sajutās kā brīvdienās, lielāku brīvību viņš nebija sajutis nekad savā dzīvē. Beidzot viņš vispār izjuta, kas ir brīvība un, kā to var sajust.
Durvju ailē nostājās vēl kāda dāma, nedaudz vecāka par Lailu, bet ļoti līdzīga viņai. Georgs uzreiz pieskrēja un apķēra arī viņu. Gādīgā balsī arī viņa ierunājās:
- Dēls, man prieks, ka tu atnāci, tu tik reti mūs apciemo, vai kas noticis?
Georgs nedaudz apdomāja visu situāciju:
- Nē, es tikai gribēju jūs satikt vēlreiz.
- Tētis drīz būs mājās.
Georgs uzreiz atrāvās nost no mātes un noteica:
- Nē, man nav laika, man jāiet tālāk.
***
Trīcošas kājas, satraukta sirds, to varēja just. To juta arī viņa. Viņa atkāpās nedaudz, Georgs nosarka. Viņa uzmeta jauku skatienu Georgam un jautāja:
- Tu uztraucies?
Georgs samulsa un nosarka vēl vairāk, taču atbildēja gandrīz godīgi:
- Nedaudz.
Viņa paskatījās pa labi un pagriezās atpakaļ, atkal uzturot ar Georgu acu kontaktu, šoreiz jau nopietnāk viņa jautāja:
- Tu kādreiz esi skūpstījis meiteni?
Georgs samulsa vēl vairāk taču saprata, ka atbilde būs jāsniedz:
- Nē. Un tu?
Viņa sāka klusi smieties. Georgs pievienojās. Viņi abi sāka skaļi smieties, līdz viņš noliecās un beidzot noskūpstīja viņu. Atmiņā Georgam vēl ir palikusi tā blondo matu smarža.
***
Apstulbušais skatiens caururba Georgu, tas bija viens no tie skatieniem, kuru nevar paredzēt, bija grūti paredzēt, vai viņa skries viņu apskait, vai arī tūlīt uz vietas padzīs. Georgs tomēr devās viņai tuvāk un tuvāk. Anda ātri vien viņu apturēja un jautāja:
- Ko tu šeit dari?
Georgs piegāja vēl vienu soli tuvāk un apstājās. To, kā viņš norija siekalas varēja dzirdēt piecu kilometru attālumā, bet viņš ļāva sirdij runāt:
- Es tevi mīlu, Anda, es biju muļķis. Tu neticēsi tam, ko es piedzīvoju. Es tevi tikai gribu aicināt sev līdzi, tas izklausās traki, bet es daru, ko jūtu.
Anda bija manāmi apstulbusi, bet drīz vien pieskrēja klāt un apskāva Georgu. Tas bija siltākais apskāviens viņa dzīvē, tas sildīja viņu no iekšpuses.
***
Beidzot Georgs saprata, par ko viņam tik daudzi bija maksājuši. Tās bija tās atmiņas, kuras beidzot varēja izdzīvot vēlreiz, lai arī viņš saprata, ka nāve viņu piemeklēs pēc piecām sekundēm, viņš neko nenožēloja, jo tādas atmiņas viņš nekad nevarētu vairs piedzīvot un pasaulē, kurā ko tādu vairs nevar piedzīvot, viņš vairs negrib dzīvot. Viņu par pretējo nebūtu pārliecinājis pat tas, ja viņš uzzinātu, ka Andai bija divas viltotas monētas, ar kurām viņa krāpās un laupīja viņa „brīvās izvēles” principu, tas tikai būtu apliecinājis, ka viņa veiksme bija Anda.
Georgs būtu arī nomiris laimīgs, dzīvojot savās laimīgajās atmiņās, ja vien viņš savās pēdējās piecās sekundēs nebūtu sācis atrisināt mīklu, kas bija Andas acīs pēc atgriešanās. Viņš saprata, ka ikkatram viņas sīkumam bija liela nozīme, tāpēc viņš turpināja dungot viņas dziesmas beigas: "saki ardievas gaismai, nāc krēsla, nāc tumša nakts..."
Visa dzīve sastāv no nejaušībām, katra nejaušība noved pie citas un tā var turpināt mūžīgi. Bet tāpēc mums ir dota brīva izvēle. Cilvēkiem var redzēt tikai divas puses: to, kuru viņi grib mums rādīt un to, kuru mēs gribam redzēt. Kāda gan tur brīvība? Izvēles brīvība ir tikai ilūzija. Arī tu, lasītāj, noteikti domā, ka tev bija brīvība izvēlēties savas beigas šim stāstam, bet kāda gan tur brīvīa, ja abas beigas esmu rakstījis es un tieši man nevis tev bija brīvība izlemt, kā viss beigsies?
