Viņa stāvēja un klusi skatījās tālumā. Pēkšņi atskanēja kliedziens. Viņa metās kliedziena virzienā. Pie šķūņa stāvēja Lūsija. Džūlija ieskatījās šķūnī-uz zemes gulēja tante Mārdža, un viņas labajā rokā atradās asiņains nazis.
***
Pirms trīs dienām
-Džūlij, tas ir brīnišķīgs!
-Džūlij, tas ir labākais šokolādes pīrāgs, ko esmu ēdusi!
-Džūlij, pat Amerikā nav tādu šokolādes pīrāgu!
-Paldies jums, paldies, ka tā domājat!
-Bet Džūlij, tas tiešām ir garšīgs!
-Tēvoci Vil! Neglaimo man! Es aiznesīšu atlikumu, neizskatās, ka kāds te vēl spētu ko ieēst!
Smieklu un apbrīnas saucienu pavadīta viņa izgāja no ēdamistabas un viegliem soļiem devās veco garāžu. Džūlijai bija labs noskaņojums. Tad viņa atvēra durvis. Sekoja īss, bet skaļš spiedziens. Pēc brīža klāt bija viņas brālēns Artūrs un viņa draugs Luiss. Džūlija bezspēkā bija atspiedusies pret durvju stenderi. Viņa viscaur trīcēja. Artūrs ieskatījās telpā, kas tik ļoti sabiedēja Džūliju.
-Žēlīgs Dievs!-viņa elpa aizrāvās. Telpā uz zemes gulēja asiņains līķis. Deivida Brauna līķis.
Nepagāja ne pusstunda, kad mājā ieradās ciema inspektors.
-Kur ir līķis? Kurš atrada viņu? Es gribu runāt ar atradēju. Sīkāku iztaujāšanu veikšu rīt, bet man jāzina svarīgākās detaļas. Kas bija līķis?
-Nogalinātais Deivids Brauns bija mans mātes māsasdēls. Viņu atrada mana brāļameita Džūlija, mājas vecajā garāžā, tur jau gadiem nestāv automašīnas, jo tur nevar iebraukt jaunās piebūves dēļ. Mēs tur glabājam vecās mantas un dažreiz lietojam to kā pieliekamo. Šeit ir Džūlija,- viņš pavēra viesistabas durvis,-esiet uzmanīgs, inspektor Beilij, viņa ir satriekta.
Viesistabā uz dīvāna starp brālēnu Artūru un savu tanti sēdēja Džūlija. Viņa vēl joprojām trīcēja un raudāja. Inspektors Beilijs ienāca.
-Vai varat, lūdzu, atstāt mūs divatā?
-Es nedomāju, ka viņa ir tam gatava.
-Būs jau labi, Anabella. Būs labi,-pēc šiem vārdiem Džūlija un inspektors palika istabā divatā.
-Man ir jāzina viss, ko spējat pateikt. Mis?
-Mis Klārksone.
-Mis Klārksone, kā tas notika?
-Es gāju nolikt šokolādes pīrāga atlikumu garāža. Mēs to dažreiz izmantojam kā pieliekamo. Es gāju, un tad, un tad, es atvēru durvis un tur viņš bija. Tēvocis Deivids. Viss asinīs.
-Vai jūs nepamanījāt, ka viņš nav vakariņās.
-Viņam bija jādodas uz teātri ar dažiem draugiem. Mēs zinājām, ka viņš nebūs.
***
-Lūsij, būs jau labi,-Artūrs mierināja māsīcu,-un tu Džūlij! Kāpēc raudi?
-Artūr! Kā tu vari tā teikt! Es nepazinu tēvoci Deividu, bet tante Mārdža,-meitene no jauna izplūda asarās.
-Brendiju?-Luiss centās būt izpalīdzīgs. Džūlija paņēma piedāvāto glāzi ar klusu, pateicīgu skatienu. Istabā bija klusums. Viņi visi sēdēja nelaiķa vectēva Džona vecajā kabinetā. Artūrs mierināja Lūsiju, Džūlija klusi sēdēja un skatījās uz pustukšo glāzi, Luiss stāvēja pie loga un vērās tālumā. Atvērās durvis un ienāca inspektors Beilijs.
-Ak, mis Klārksone! Neraudiet!-viņš apskāva Džūliju, un no viņas izlauzās jauns asaru vilnis.
