Gaļascirtējs12

''Kādā melnā, melnā naktī; kādā melnā, melnā ciemā; kādā melnā, melnā namā; kādā…'' Stāstītāju pārtrauc sabozies Arvīds: ''Eu, stop. Visi taču zina šo no bērnības. Tev bija jāstāsta kas dīvains. Esmu vīlies.''

''Labi, labi. Tu uzvari. Vari turpināt pats kā vēlies un man vienalga.'' Sacīts darīts. Arvīds ieregulē dibenu zālē un sāk: ''Kad man bija 14 gadu, tad man sāka interesēt meitenes un vēlējos iepazīties.'' Bariņš sāk ķiķināt: "Klau, tu esi tas, kas tās mazās caciņas zog? ''

''Neesmu'' viņš īgni atrūc. ''Karoč bija tā. Skolas disenē uzlūdzu dejot vienu meiču, kura nesen bija sākusi mācīties manā skolā. Klusa un pelēka pele tā teikt. Dziesma nāca uz beigām un šamā pieliecas man klāt un iečukst ausī, lai pēc stundas atnāku līdz meiteņu tualetēm. Mazliet bailīgs aizgāju un ieraudzīju, ka Vineta tur ar kaķi stāv. Es tāds vispār neko nesaprotu, skatos stulbi, bet viņa no somiņas izvelk krītiņus un saka 'Ha, es zinu, ka tu zini teicienu, ka ēdot krītiņus var dirst varavīksni, ne tā?'. Es atbildēju, ka zinu un viņa piedāvāja kaislīgu skūpstu, BET tikai tad, ja atļaušu sev dibenā iebāzt vienu krītiņu.''

''WTF'', pārējie ar lielām acīm skatās uz Arvīdu.

''Nu es, protams, piekritu. Biju tik apstulbis, ka neko citu kā ''JĀ'' pār lūpām nedabūju. Vineta nolaida kaķi uz zemes, es novilku bikses un izvēlējos dzelteno krītiņu. Kad viņa sāka rubināties gar manu anālo atveri, tad man uznāca smiekli un pirdienu vairs nevarēju noturēt sevī. Tas izspraucās ārā ar blīkšķi un pusiebāztais krītiņš aiztraucās kaķa virzienā. Tai brīdī Vineta par mani aizmirsa un skrēja pie sava spalvainā drauga. Izrādās, ka pirdiens tiešā trāpījumā bija aizsviedis krītiņu un tas trāpījis kaķim pa galvu. Bļāviens, kā viņa mani lamāja un buču tā arī nedabūju.''

''Nedirs, vecīt. Es neticu! Kur tu šitādu murgu esi salasījies? Vēl stulbāks stāsts kā Janas melnā čuhņa'' uzrūc Kārlēns. ''Ejam labāk sapīpēt, moš varēs kādu raganu pār upi redzēt lidojam.''

''Ai, šonakt tak Valpurģi vai ne? Zaibis veči. Mums obligāti jāmauc uz veco stroiku. Brālis stāstīja, ka tur rūķītis dzīvo,'' Arvīds visiem pasviež savu ģeniālo ideju.

''Rūķītis? Nez vai kaut kādā raganu naktī stroikā sēdēs rūķis ar zelta podu '' Kārlēns pasmīkņā un turpina, ''Nu pofig, ejam. Varbūt tur vismaz būs jautrāk citādi te pat alus nedod galvā.''

Jana, Arvīds, Kārlēns un Sandra nonākuši pie stroikas - puspabeigtas piecstāvu biroju ēkas upes otrā krastā. Pa gabalu jau vēdī nāves smaķele, bet jauniešus tas neuztrauc, jo vecās tantes stāsta, ka tas tik tāpēc, ka kādreiz tai vietā bijusi varen liela un ražīga lopu kūts. Četrotne uzreiz dodas uz piekto stāvu, kur vakara saule vēl pēdējos gaismas starus iemetusi nepabeigtajās sienās. Bariņš iekārtojas uz būvgružu atliekām un vēro tālumā esošās pilsētas iedegtās laternas. Kārlēns priecīgs steidz iemēģināt nākamo alus pudeli cerībā, ka šeit reibums iestāsies ātrāk.

''Kas tas īsti par rūķīti?'' Sandra uzsāk sarunu, ''Tavs brālis viņu šeit redzējis vai kā?''
''Vai kā,'' Arvīds atbild, ''viņš savās jaunības dienās šeit daudz tusēja un dzirdējis dīvainas skaņas. Pirms kādiem gadiem desmit tas bija. Viens no viņa draugiem šeit nomira.''
''Baisi. Kā viņš nomira? Narkotikas pārdozēja, nodzērās?'' Sandra turpina iesākto izprašņāšanu.
"Visi draugi domā, ka viņu nogalināja rūķītis. Labākais, ka viņš nav bijis vienīgais upuris. Vēl daži jaunieši šeit nomiruši. Visi kā viens atrasti uz zemes ēkas upes pusē. It kā nokrituši un nositušies, it kā saplosīti. Loģiski domājot, krītot no piektā stāva ir diezgan liela iespēja izdzīvot. Grrrr….'' viņš nodrebinās.
''Saplosīti? Ķipa nokrituši un tad kāds zvērs ēdis viņus?'' Kārlēns prašņā.
''Policija tā domā, bet… cilvēki stāsta citādāk. Viņi saka, ka šī vieta jau gadiem ilgi ir apsēsta. Tas esot iemesls kāpēc lopu ferma izputējusi. Vienā dienā visi lopi apmiruši. Gan cūkām, gan govīm rīkles pārgrieztas un renes pilnas ar asinīm. Esot bijis pamatīgs skandāls un tracis. Daži jau toreiz teikuši, ka tas nav cilvēka darbs un kad te sāka apmirt arī jaunieši, tad visa pilsēta noticēja. Kopš tā laika uz šejieni reti kāds nāk. Bet re kā, mēs šeit tomēr esam un šodien ir forši pavasarīga diena, ne?'' Arvīds cenšas nomainīt tēmu, jo kļūst neomulīgi.

''Tu pats tici tam ko tikko stāstīji?'' Jana, viegli uzbudināta, vaicā.
''Es ticu un tāpēc vēlos slēgt šo tēmu.''
''Nelauzies kā tāda celka. Stāsti. Tu vienīgais esi šejienietis. Kāpēc tad atvilki mūs te, ja pats esi mīzels?'' Sandra ķiķinot uzbrauc Arvīdam.
Baidīdamies teikt, ka tieši šai datumā šeit mira arī viņa brālis, viņš saka: ''Neesiet vietējie un gribēju atvest jūs uz kādu foršu vietu, izrādīt apkaimi un tā.''

''Es vienalga īsti nesapratu pričom te rūķītis iejaukts. Rūķi jau parasti tomēr ir feini un labiņi. Ar naudas podiem,'' Jana nerimstas.
''Ok, es izstāstīšu, bet nestāstiet nevienam tālāk, labi? Tās tantiņas, kas tic, ka lopu slaktiņš nav bijis cilvēka darbs, saka pareizi. To neizdarīja cilvēks un arī jaunieši paši nenolēca no piektā stāva. Tas bija rūķis, taču viņa vārdu precīzi nezinu. Kaut kāds Vesernieks vai Klaudzinātājs varbūt ir dzirdēts no tantukiem. Viņš dzīvo tieši uz šīs zemes un laiku pa laikam parādās, lai pielietu pilnu podu ar asinīm nevis naudu kā teikās rakstīts. Viņam ir vienalga vai asinis ir no cūkas, cilvēka vai govs. Tāpēc arī lopu kūts izputēja un jaunieši šeit tika atrasti saplosīti.''

''Es ceru, ka tu joko, Arvīd, un gribi mūs tikai iznest cauri,'' meitenes bija pavisam sabijušās un pat sāka ticēt šim šausmu stāstiņam. Tā nebija. Arvīds zināja, ka stāsta patiesību un rūķītis mēdz parādīties. Viņš tikai nezināja kad.
Kamēr meitenes galīgi sabijušās, tikmēr Kārlēns bija nosoļojis lejā, lai atvieglotos, taču zemāk par ceturto stāvu vairs nevarēja atrast nevienas durvis. Domādams, ka te tiešām labāk alus dod galvā, viņš gāja atpakaļ pie draugiem sūdzēties, lai kāds nāk palīgā. Smiedamies un neticēdami visi nokāpa zemāk un tiešām attapās, ka durvju vairs nav. Palikušas tikai tukšās logu vietas.

''Kas par na*uj?!?!'' Jana, bailīgākā no visiem, šokā sāk kliegt.

''Eu, bāc, kas te notiek?'' visi stāv mierā un nesaprašanā. Pat sienāži vairs zālē nedūc. Kapa klusums.

BUMS, BĀC, BLADĀC. Lejā noskan pretīgi dobji trokšņi un jaunieši trīcēdami skrien uz piekto stāvu pēc iespējas tālāk no skaņas avota. Acis šaudās uz visām pusēm, pa visiem kaktiem, izpētot katru krēslaino pleķīti, taču bez rezultāta. Uz brīdi jauniešiem šķita, ka tas ir tikai viņu iztēles auglis, bet šis miera mirklis nebija ilgs. Tukšajā logā parādījās tēls. Milzīga pelēki-dūmakaina ēna, kas nemaz nelīdzinājās rūķim, kurš visiem uzreiz iešāvās prātā. Tā tuvojās un izslīdēja no loga pāri griestiem un sienām, nosedzot pārbijušos draugus. Viņu sirdis gandrīz vai lēca ārā no krūškurvja, gaidot, kad parādīsies pats baisākais monstrs viņu neilgajās dzīvītēs.

Dobjie trokšņi zemākajos stāvos pierima un ēna vairs nekur nebija redzama, taču viņi juta, ka kāds atrodas telpā. Sienas pārvilkās ar sūnām un logs pārvērtās par pavisam parastām mājas ārdurvīm. Bija sajūta, ka kāds velk viņus ieiet un pacienāties ar cepumiem. Nepārvarama sajūta, kad katra ķermeņa šūna grib vienu un to pašu vienā mirklī. Šī sajūta grasījās sadalīt jauniešus gabalos no iekšpuses. Katrs zarnas līkumiņš un asinsvada lociņš vēlējās izkļūt brīvībā un ieelpot sūnaino gaisu, lai sāktu jaunu dzīvi.

Arvīds jutās citādāk. Viņa vēlme ieiet pa durvīm bija manāmi mazāka un puisis spēja to kontrolēt. Prātā skanēja kāda balss, sena un pazīstama. Tā it kā sacīja ''nedodies tur, nāc ar mani''. Jaunietis tobrīd neko nesaprata, bet pametis nozombētos draugus devās virzienā, kur, viņaprāt, vadīja balss. Kā hipnotizēts viņš gāja pa vietām, kur vajadzēja atrasties caurumam uz kāpnēm. Nebija vairs par ko satraukties, galva tukša kā izslaucīta un viņš nezin kāpēc uzticējās dīvainajai balsij. Arvīds attapās tikai mirklī, kad pamodās savā gultā. Saule spīdēja acīs un zem segas bija karsti. Apjukumā viņš sāka ikdienas gaitas. Pārbaudīja soctīklu jaunumus, aizgāja uz tualeti un devās pabrokastot. Paņemot maizi un desu, puisim sametās nelabi. Viņš skriešus aizskrēja līdz tualetei un vēma tā kā vēl nekad savā mūžā. Viņš atcerējās. Šķita, ka vakardiena nav sapnis un tirpas pārskrēja sasvīdušajai mugurai. Atmiņā atausa baisi skati kā viņa draugi izkāpj pa logu. Tik vienkārši, smaidīdami spēra pēdējo dzīves soli. Viens, otrs, trešais un Jana, Kārlēns un Sandra gulēja zālē. No līķiem dzirdamā rūkoņa pieņēmās spēkā un parādījās VIŅŠ, Gaļascirtējs rūķītis. Vienā spalvainajā rokā izstiepis āmuru, bet otrā māla podu, viņš ar pārdabisku spēku izsūca no Arvīda draugiem asinis un tās sasulojās podā. Brīžiem asiņu straume bija tik spēcīga, ka saplēsa ādu un atrāva vaļā krūškurvi un kuņģi. Skats, ko viņš nemūžam neizdzēsīs no savas galvas un visticamāk tādēļ nonāks kādā neievērības vērtā ārstēšanās iestādē.

Taču viņš atcerējās ne tikai pagājušās nakts šausmas, bet arī to, kurš vai kas lika viņam pamest ēku un, pašam nemanot, izglābties. Pamestajā piecstāvu ēkā nu bija par trim dvēselēm vairāk. Arvīds bija drošs, ka šoreiz tieši ticība bija tā, kas viņu un draugus iegāza.