local-stats-pixel fb-conv-api

Gailis245

135 1

Pašā augstākajā pasaules smailē sēdēja stikla gailis ar dimanta aciīm, rubīna knābi un smaragda asti, kura lecošās purpura saules staru apspīdēta, mirdzēja visos vareavīksnes toņos. No smailes gailis redzēja it visu, kas notiek zemāk un viņa acis kvēlojoši pauda gatavību ar savu aso knābi pāršķelt to, kas notiktu pretēji viņā savāktajos saules staros. Gaiļa knābis pacēlās augstāk un augstāk, viņa galva sašķiebās uz vienu sānu - tā, ka dimanta acs tika pavērsta uz leju. Nekas neliecināja par to, ka gailis teju metīsies kaut ko pāršķelt ar savu aso rubīna knābi. Aste, nevienam nemanot, noraustijās, kas liecināja par to, ka gailis ir pamanījis ko tādu, kas viņā uzjunda pārākumu par to, kas notiek zem viņa.
Uz liela pūpēža, kurš sevī žāvēja sporas, sēdēja zilais taurenis. Pirms tam taurenis bija slēpies aizaugušā dūksnājā, kur saules stari nespēja tikt klāt nekam, kur ēnas spēlēja nekrietnu spēli ar koku atsegtajām, bālajām saknēm. Satrunējuši koki izdalīja neciešamu smārdu, nomākdami jebkura auga spēju tiekties uz augšu. Dvinga bija sastingusi gaisā un ieķērusies tvaika uzrautajos putekļos, kuri nekustīgi tur karājās, nespēdami izkustēties ne no vietas. Vēja plūsmai līdz šim gaismas pamestajam nostūrim nokļūt nebija nekāda. Nevienā citā vietā zilais taurenis nespētu izlaist savus aptumšotos spārnus, kad laikam velkoties neciešami ilgi, kārpijās ārā no sava melnā kokona. Tam bija vajadzīgs spars, lai spētu izkustināt savas trauslās kājas un tiktu līdz vietai, kura bija pietiekami augsta, no kuras tas spētu aizplanēt pietiekami tālu, kad atpletīs savus gļotu pārsegtos spārnus.
Gailis jau bija pametis vietu, no kuras tam bija redzams it viss. Taurenis, neko nemanot, gozējās vietā līdz kurai teju bija spējis nokļūt un gļotu pārsegtie, smagie spārni lekni atkarājās tālākajos spārnu nostūros. Gaiss virs taureņa sāka ņirbēt, nespēdams laikus pacelt savas nu jau saulē pakaltušās antenas, taurenis bija palaidis garām mirkli, kad spētu patverties no tam draudošajām briesmām. Smeceris atrulējās vien līdz pusei, visas sešas taureņa kājas nolaida tauriņa tumšo ķermeni līdz viņa apakša piegūla pūpēža raupjajai cepurei. Asais smaragda knābis pārcirta tauriņa ķermeni un taurenis bija noknābts. Gaiļa rubīna knābis, sijādams sarkanu gaismu, pāršķēla arī pūpēža cepuri un sporas kā mazi tumši mākonīši pacēlās gaisā, lai vēlāk saskaroties ar zemi taptu par jaunu pūpēžu dzimtu.

Lasi, vērtē, komentē emotion

135 1 245 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 245

0/2000