Es vēlos tevi visu - 63

Es pienāku pie Tomasa motacikla un gaidu, kad puisis atnāks. Paiet kāds laiciņš, kādas desmit vai piecpadsmit minūtes, līdz puisis parādāz iznākam no skolas durvīm. Es negribēju lai beigād viss iznāktu šādi, ka man ar viņu būtu bijis jābrauc ar motaciklu mājās, bet nu ko vairs izmainīt. Puisis izskatās neapmierināts, pat uztraukts, jo nākam uz stāvvietas pusi visu laiku atskatās uz skolas durvīm it kā vēlētos tur kādu ieraudzīt, varbūt viņš domā ieraudzīt tur mani? Es vēroju puisi kurš drīz jau saprot, ka es viņu jau gaidu un atlikušo attālumu starp mums samazina aizvien atrākā solī, es teikšu pat skriešus." Sveika, "Tomass ierunājas un uzsmaida, bet balss ir nedaudz aizelsusies, laikam jau tomēr pīpēšana puisim nenāk par labu. "Sveiks", es atbildu un uzsmaidu pat nedomājot, bet aši atgriežu sejas vaibstus pamata stāvoklī, kas nozīmē nesmaidīt. " Nu ko laižam, gatava zaudēt nevainību ar šo rumaku," Tomass jau darbinot motaciklu runā. " Nu par kuru rumaku atkarībā tu runā," es ķircinot puisi paņemju ķiveri no viņa rokām un uzvelku to. Puisis virina muti, bet es nekko nedzirdu, jo ķivere man aizliedz to. Es vienkārši apsēžos puisim aizmugurā uz motocikla un esmu gatava ceļam, protams, lai izliktos varenāka es pie puiša neturos , bet gan pie motocikla sēdekļa aizmugures. Puisis iesāk braukt un man no izbīļ rokas pašas apvijas ap puiša vidukli un laikam nedaudz par ciešu, jo viņš ar roku tās saspiež.
Mēs izbraucam no skolas teritorijas un kaut gan man ir ķivere es sajūtu vēja plūsmu gar sāniem, nesaprotu kāpēc iepriekš es nevēlējos izbraukt ar motocikliem. Manas domas ir pilnīgi mainījušas es esmu vienkārši sajūsmā, no smaida mani vaigi ir tik savilkti smaidā, ka sāk sāpēt, bet es nevaru pārstāt smaidīt man tik ļoti patīk šī adrenalīna un vienlaikus laimes izjūta. Bet, tad es sāku ievērot apkārtnes ainavas nomaiņu un saprotu, ka mēs vairs neesam pilsētā, vai tiešām es būtu bijusi tik stiekritusi slazdā? Sāku nemirīgi raustīt rokas ko laikam puisis sarot par mājienu lai apstātos. Mēs piestājam pie kāda maza nomaļa celiņa kurš ved mežā. Es novelku ķiveri un saku:"Galīgi prātu esi izkūkojis kur tu mani sataisījies vest?" "Es vēlējos tev parādīt apkārtni, lai tu nedomā ka tikai pilsētā ir jauki,"puisis mierīgā tonī atbild. " Varbūt varēji mani vispirms pabrīdināt, savādāk es jau sāku visādus variantus apdomāt,"uzjautrināti atbildu, jo saprotu ka tas bijis tikai pārpratums. "Un kādi tad te vēl varianti iespējami,tas ir, ko tu vēl vēlētos darīt gribēju jautāt," puisis jautā? " Es nezinu, man vienkārši patīk tā pabraukāties tāpēc sēžamies atpakaļ uz moč un braucam,"es atbildu. "Nē pagaidi mēs to nevaram, "puisis pienācis mazliet par tuvu saka. "Kapēc gan un netuvojies," es jau mazliet uztraukumā jautāju. "Tapēc...nu tapēc..., jo motaciklam ir beigusies degviela," puisis atkāpjas un rādot uz moci saka. " Tu joko un ko mums tagad darīt, līdz pilsētai ir kādi, cik īsti tālu no pilsētas mēs esam," es satraukta jautāju? "Nu kādi divdesmit varbūt mazāk kilometri,"puisis atbild. "Es nesaprotu tu jau iepriekš neredzēji, ka tev ir tik maz degvielas," es uzbrūkoši jautāju, bet tad saprotu, ka varu taču pazvanīt brālim. Es paņemu telefenu un saprotu, ka te nav zonas. "Ātri pazvani manam brālim kā nekā jūs taču esat labākie draugi, man te nav zonas,"es steidzos risināt tā jau dīvaino situāciju. " Pagaidi es pazvanīšu vēlāk," puisis iesāk. " Man izklausījās vai tu arī teici, ka pazvanīsi vēlāk tu galīgi galvas smadzenes vējā pazaudēji," es aiz izmisuma sāku grāmstīties gar puiša bikšu kabatām meklēdama telefonu. Puisis mani sagrābj aiz rokām un saka:"Tak nomierinies mazulīt, tu ar mani esi drošībā vienkārši, vai tad tu arī negribi pabaudīt mirkli, kad tu esi izlīdusi no pilsētas pie dabas, nāc man līdzi es šo ceļu zinu , tur tālāk ir neliels skatu tornis." Es visu no sākuma apdomāju un pailgi klusēju, jo nezinu vai man ir droši atrasties ar šo puisi tikai divatā, bet godīgi sakot man ar viņu nemaz bail nav un zinot viņu no dažām ballītēm viņš neko sliktu nevienam nav nodarījis. "Labi parādi man to skatu torni nevēlos te palikt līdz satumst tāpēc ejam ātri, " es vienkārši nosaku un sāku iet pa ceļu, kas ved mežā. " Pagaidi taču tu taču nezini ceļu," puisis izskatās negaidot tādu manu reakciju mazliet apjucis nosaka. Un tā mēs ejam kādu gabalu pa šo ceļu un tad vēl vairākas reizes mainām virzienu un ejam pa kādām takām un tad vispār pa mežu un beidzot nonākam pie skatu torņa. " Nu ko teiksi skaisti ne," puisis jautā. " Jā, protams, te ir apbrīnojama vieta, bet vienīgi tā atrodas kaut kur tālu no civilizācijas," es pukojos jo saskrāpēju visas rokas ejot pa mežu. "Nav tik traki var atbraukt arī pa ceļu, bet ejot pa mežu ir ātrāk," puisis pieklusinātā balsī nosaka. "Pag ko tu teici, te var nokļūt arī pa norālu ceļu, kas tu jau iepriekš nevarēji labāk to ceļu parādīt, " es nikni nosaku un aizsteidzos uz skatu torni, jo vēlos ātrāk uzkāpt tornī. "Nav tev labi nekad," puisis nosaka un izvelk no vējjakas kabatas cigarešu paciņu un aizdedzina vienu izpūšot cigaretes dūmus var redzēt, ka puisis paliek rāmāks, it kā atslēgtu nervus. Un varbūt tā pat ir labāk, jo visu ceļu viņš to vien darīja kā izveda mani no rāmjiem. Es lēnām un mazliet baiļojoties pārvaru katru skatu torņā stāvu, to kopā ir piecpadsmit, nonākusi galā es uzlūkoju apkārtni. Visur ir tik skaisti, es tālumā redzu savu pilsētu uz kuru pagaidām nemaz negribu tik ļoti ātri atgriezties, redzu pat notaciklu ko atstājām pie mazā ceļa, saprotu, ka esmu nogājusi tālu ceļu, es vēlos iemūžināt šo skatu telefonā, bet tad ieraugu, ka telefona zonas stabiņi ir aizpildījušies un es saprotu, ka tā ir mana iespēja zvanīt brālim.
"Sveiks tu man vari atbraukt pakaļ nejautājot nevienu lieku jautājumu es tev nosūtīšu uz telefonu savas atrašanās vietas koordinātas,"to pateikusi es kāpju lejā un gatavojos iet atpakaļ uz ceļu, lai sagaidītu brāli. " Tu tā arī neuzkāpi, kapēc, es jautāju? " Man bail no augstuma," puisis smiedamies atbild. "Bet kā tad tu zini par šo vietu, ja jau nekad tajā neesi kāpis," es jautāju? " Šī vieta pieder maniem radiniekiem, tāpēc arī zinu,"puisis atbild. " Klausies drīz jau palikš tumšs varbūt ejam atpakaļ," es puisim jautāju? "Jā, iesim," puisis atbild.
"Es pazvanīju jau savam brālim, lai atbrauc mums pakaļ, es tevi nepieminēju, bet ganjau viņš tevi arī aizvedīs," es ejot jau uz mazā ceļa pasaku puisim, jo iepriekš atpakaļ ceļā mums raisījās sarunas un pavisam jau piemirsu to pateikt. " Kā tu varēji pazvanīt, tev taču nebija zonas," puisis lecošā balsī jautā. " Nomierinies, kad uzkāpu tornī tur bija zona un tad arī pazvanīju," es mierīgi atbildu, jo varbūt es pārpratu puiša reakciju. " Un es domāju, ka tu augšā vēroji dabu, nevis lietoji telefonu, bet laikam jau es maldījos," puisis atbild un paātrina soli. "Pagaidi, apstājies taču es nevaru paspēt tev līdzi, kāpēc tu pēkšņi tik ļoti steidzies, apnika mana uzmācība, "es smiedamās un nesaprašanā vaicāju puisim. Puisis apstājas gandrīz jau pie paša motacikla un tad ātri apgriežas apkārt man pretī. Un nāk tieši man virsū. Tas notiek tik strauji, ka es knapi pat spēju aptvert notiekošo.