http://spoki.tvnet.lv/literatura/Es-negribu-pie-ta-pierast/822731
“Diemžēl arī šodien nekā, kā katru reizi. Varat vest viņu uz istabu.” – ragana neapmierināti atbildēja. Piecēlos kājās, nedaudz nogrīļojos, jo kājas bija galīgi notirpušas vienā pozā sēžot. Nolaidu skatienu uz zemi, novilku zemāk baltās uzrotījušās bikses un sāku iet uz izejas pusi. Pa ceļam paskatījos uz psihoterapeiti, novēlēju aukstu “līdz rītdieni” skatienu un devos tālāk. Izgājām no kabineta un jau sāku doties uz palātas pusi, bet rokas satvēriens aiz apakšdelma mani apturēja. Viņš centās runāt jauki un mierīgi – “Tev jāsāk runāt, tev tā būs labāk! Vēlāk sapratīsi..” Es viņu pārtraucu, jo negribējās atkal klausīties šajās šausmās – “Es nedomāju daktera kungs, ka būtu adekvāti runāt ar jūsu topošo sievu par jūsu intīmo dzīvi.” Viņa seja savilkās dusmu grimasēs – “Pirmkārt tu zini, ka man nepatīk, ka tu mani sauc par savu dakteri! Un otrkārt..” “Es neparko vairs negribu runāt, ne ar tevi ne ar viņu, lieciet man vienreiz mieru!” Atkal jau pārtraucu viņa sakāmo. Nu jau arī manā sejā vairs nebija vienaldzības, bet gan dusmas. Izrāvu savu roku no viņa un pagriezos uz palāta pusi.
Lai gan esmu iespundēta psihenē, man vismaz nav ne ar vienu jādala sava istaba vai māja. Kā tas būtu mājās, es pat labāk atrodos te, mājās viss atgādināja pēc viņiem. Iekārtojums, katra manta kaut ko atgādināja un smarža kuru es nekad neaizmirsīšu. Tā būtu pārāk grūti. Sēdēt vienai tur un uz to visu lūkoties, es tur justos vientuļāk nekā te, kaut gan tās ir manas mājas, nu vismaz bija, kādreiz... Lai kā arī es nevēlētos nekas nemainīs to kas notika, kā tas notika un kā es šobrīd jūties pret tiem kas palika, it īpaši, kad viņi domā, ka man palīdz, bet patiesībā viss ko viņ dara ir attālinās, bet neviens to laikam nesaprot. Ko lai saka sliktāk viņiem.
Kaut gan gribās reizēm aiziet uz kādu vietējo grāmatnīcu, nopirkt pāris labas grāmatas, doties mājās sakrāmēt koferus un aizbraukt kaut kur labi tālu kur nav neviena, vismaz neviena ko es negribu redzēt. Tas būtu jauki, labi. Tomēr viss par ko es tagad priecājos ir skats pa logu un es nespēju iedomāties neko, kas varētu būt labāks šobrīd. Kā es vienmēr saku -“Sometimes the small things are prettier than your big expectations, you just have to be big enough to see them!”
Reizēm apsveru domu iziet no istabas un aiziet uz kopējo telpu, parunāt ar pārējie “trakajiem” kuri te ir iespundēti vai ar kādu tiešā traku cilvēku, reizēm liekas, ka sarunai ar tādu cilvēku būtu lielāka vērtība un nozīme nekā ar normālu vai par manu psihiatri vispār nerunājot. Es nekad nesapratīšu kā viņš varēja mani sūtīt tieši pie viņas. Cilvēki tā jau iet pie psihoterapeitiem vai psihologiem ko nepazīst, nemaz nerunājot par vizīti pie sievietes, kas ir dalībnieks tavām ciešanām. Kāda jēga, it kā viņš gribētu speciāli mani sāpināt, it kā tas viņam sniegtu baudu.
