Kaut, kas arī no dzejas.
___
Es labprāt kaut ko uzrakstītu par visiem mums,
Par tiem kas skaisti gribējuši dzīvot,
Un skaisti gribējuši arī mirt.
Es labprāt runātu par sāpīgām un skaistām lietām.
Par vīriešiem kas spēku atrod alkoholā -
Nevis lai celtos ietu un darītu.
Par sievietēm kuras vienas savus bērnus baro -
Un brīžiem salūzt.
Par puišiem kuru acīs arī reizēm asaras var redzēt,
Lai cik ļoti vēlētos noslēpties..
Par meitenēm kam baleta svārciņi kļuvuši melni,
Un kuras smēķē cigareti citu pēc citas -
Lai izdzīvotu.
Lai lēnām tuvotos nāvei.
Es uzrakstītu - piedod,
Ja ar to būtu pietiekami.
Es uzrakstītu par mums visiem kopā -
Un katru atsevišķi.
Reizēm brīnos kā mani ar tādām domām,
Izrakstīja no tām palātām,
Laikam tādēļ ka es redzu arī pavasari,
Nevis tikai pelēkus ķieģeļus sienās,
Un asaras kad esam vieni.
Es domāju par tiem kurus piesien gultām,
Tiem kuriem mugurās tik daudz bultu,
Un precīzi raidītu nažu,
Lai sāpinātu.
Es uzrakstītu par draugiem, kas pārāk bieži neatbild,
Un par kārtējo atspiesto zvanu ar sarkano klausulīti.
Es kādu dienu pastāstīšu par visiem mums,
Par tiem kas dara labu,
Un tiem kas sabrūk -
Mūsu acu priekšā bet tur neko nevaram darīt.
Es uzrakstītu par patversmēs iesviestiem kaķiem,
Un bērniem kas bez mīlestības aug.
Jā tas viss nav skaisti,
Un kādam paliek baisi -
Dzirdot balsis un tabletes rijot.
Es uzrakstītu par lietu kas pa naktīm līst,
Uzrakstītu par ziediem kas dāvināti aiz mīlestības -
Bet arī tie vīst.
Es kādu dienu pastāstīšu par meliem,
Un visu noklusēto.
Ja Tu tajā visā atpazīsti sevi,
Tad nenožēlo,
Jo neviens vārds netiks nosaukts,
Neviens netiks aizvainots personīgi.
Es uzrakstīšu par skaistu vasaru uz puķaina pleda,
Par to cik ledus ir auksts,
Un kā cilvēks pēc cilvēka sauc -
Bet nedzird.
Es uzrakstītu par sienām šīm,
Un melnbaltām gleznām.
Es uzrakstīšu par draugiem kas mīļo -
Un dzīvi - kas nevienu vien reizi mūs sit.
Es uzrakstīšu par to cik grūti ir pagātnei piedot,
Un cik uz aukstām flīzēm pēdas svilst.
Es uzrakstišu par draudzīgu vakaru kad dzērām vīnu,
Un par treknām svītrām uz vēnām.
Par paklāju uz kā kafijas pleķis acīs spiež,
Es uzrakstīšu par to gaiteni -
Pa kuru nevienu vien reizi ir iets,
Es uzrakstīšu par ielām kas tik pazīstamas un svešas,
Par katru aveņu kūku un smaidīgu medmāsiņu.
Es uzrakstīšu par to ko es saucu par trusi,
Un par to cik reižu esmu jutusies mirusi,
Par to cik reižu ir gribējies parunāt -
Bet durvis atkal ir ciet.
Es uzrakstīšu vēlreiz to dzejoli,
Kas Tev tik ļoti patika,
Un uzrakstīšu daudz jaunu -
Tas nekas ka klade miskastē izmesta.
Es uzrakstīšu par cerībām,
Un margrietiņām uz kumodes kas vēl tikai būs,
Es rakstīšu par visu neglīto un skaisto,
Par visu to no kā ir bail.
Es rakstīšu par skaistām melodijām,
Un to kā Tu mani iedvesmo.
Es uzrakstīšu gari -
Un atļauju Tev nelasīt kaut pusi no tā.
Es uzrakstīšu arī par gliemežvāku uz spoguļa malas,
Un par visām tām reizēm kad kā akli bijām.
Es uzrakstīšu par grāmatām neizlasītām,
Par suni kas pie manām kājām klusi guļ,
Par vēstulēm nenosūtītām un dzēstām,
Par rētām sadzijušām un plēstām,
Es uzrakstīšu par mammu un viņas smiekliem -
Kaut tas viss zudis,
Es rakstīšu vārdiem nesaprotamiem,
Un teikumiem samezglotiem.
Rakstīšu par lietām kas man dārgas,
Par rokām kas no vecuma jau palikušas vārgas.
Par kafijas krūzēm,
Un tējas maisiņiem.
Es rakstīšu par sarunām uz balkona,
Un Tavā kāpņu telpā,
Rakstīšu necerot ka Tu atpazīsi sevi.
Rakstīšu par pagātni,
Un pieradumu.
Par mīlestību.
Un pamestību.
Par attiecībām bijušām,
Un atmiņām reizēm tik sāpīgām.
Es rakstīšu par pagājušā gada augustu,
Un vēl aizpagājušā gada ziemu.
Es rakstīšu par mēlēm kas reizēm kā čūskas,
Par apdeguma čūlām,
Es rakstīšu par tām reizēm kad piedzērāmies,
Lai aizmirstu dzīvi.
Es rakstīšu par meitenēm ar bantēm,
Un viņa veco vilnas džemperi un stiprām rokām,
Par mokām no rīa piecelties.
Es rakstīšu par to kas mani salauza,
Un atkal salaboja,
Es rakstīšu par bērziem kas kļuva kaili,
Un tad atkal salapoja.
Es rakstīšu par paģirām morālām,
Un atkarībām,
Par stacijas peronu,
Un vilcienu kas veda Tevi mājup,
Rakstīšu par to smieklīgo skūpstu,
Un kafiju Ziedoņdārzā.
Es rakstīšu par Rīgas mikrorajoniem,
Tai skaitā - Mežciemu.
Es rakstīšu par caurumiem dvēselē,
Un caurumiem kedās,
Rakstīšu par to kur mani vedi,
Un cik stulbi iemīlējos,
Kā izdzēsu numuru - nobloķēju,
Un Tu vienalga centies sazināties.
Es uzrakstīšu par mums visiem,
Par likteņiem savītiem un atsevišķiem,
Par sevišķiem un ne sevišķiem brīžiem,
Par luksoforiem sarkanā krāsā,
Un maza bērna kliedzieniem.
Maza bērna smiekliem.
Es rakstīšu par cepumiem un pirmajiem skūpstiem,
Par to ka es Tevi turēšu pat ja Tu krīti,
Es rakstīšu par draugiem,
Un tiem kas tur naidu,
Rakstīšu par to cik ļoti vēlējos dejot -
Un tagad par to tik smejos.
Rakstīšu par dziesmu - Zemenes,
Un to kā kopā ēdām avenes.
Rakstīšu par katru dienu atsevišķi,
Un par visiem kopā.
Rakstīšu par to ka man vairs nav 12,
Un arī 15 esmu jau pāraugusi.
Rakstīšu par izlaiduma kleitām,
Un nesekmīgu matemātiku.
Rakstīšu par to kā astoņos dod zāles,
Un kāds uz spoguļa zīmē ar melnu lūpukrāsu,
Rakstīšu par visu un reizē neko,
Apsveicu ja šajā atpazini sevi,
Jo man jau pirksti sāk sāpēt,
Un acīs asaras manu,
Kā arī salst.
Bet pat ja nē - un Tev šis viss svešs,
Pietiks ar to ka sapratīsi,
Tās kādas meitenes atmiņas,
Kurai jau divdesmit viens.
skaisti