Erceņģelis - Nodaļa: 31

Nodaļa 3

Tu esi mana mauka

Es pamodos dīvānā, man blakus sēdēja Jānītis un klusi dziedāja vienu no manām garlaicīgajām dziesmām:'' Its time to wake up and to bring a new hope in this world the happyness that everyone deserves to live free without any pain without and suffering...''

''Atkal tu dziedi to dziesmu. Es taču teicu ka tā dziesma ir pilnīgas muļķības,'' es sacīju.

Jānītis atbildēja:''Jā, bet tu to saki par daudzām lietām. Man patīk tavas dziesmas.''

''Labi dziedi tik vien, nestrīdēšos ar cilvēku kam patīk muļķības ko rakstu,''es atbildēju.

Es aizvēru acis un centos atcerēties kas pie joda notika vakar, es nekad nebiju nogalinājis cilvēku, bet... es jutos tik dzīvs un brīvs no problēmām. Pēkšņi Jānītis jautāja:''Kapēc tev ir aptīta roka?'' Es nezināju ko atbildēt, un tāpēc ieslēdzu televīzoru un teicu:''Neuztraucies par to, labāk paskaties televīzoru.'' Es piecēlos un aizgāju līdz virtuvei, uzliku vārīties ūdeni kafijai, un paskatījos pulkstenī, pulkstenis rādīja 14:36 ''Wow es nu gan ilgi gulēju, bet vismaz man nesāp roka un arī miegs nenāk,''es nodomāju.

Kamēr vārijās ūdens es uzgāju augšstāvā vannasistabā un paņēmu līdz pāris marles saites un aizslēdzu tur durvis, es lēni noņēmu marli no sagriestās plaukstas, un notīriju visas asinis un gružus, kas tur bija pēc vakardienas palicis. Un tīrot nost asinis es pamanīju, ka man nav nekādas brūces, es nespeju noticēt savām acīm. Tad es lēnām noņēmu no sašautās rokas apsējus, un tur ir tikai neliela rēta palikusi man viss bija sadzijis. Es iesviedu visus asiņainos apsējus miskastē, un izgāju ārā pa durvīm un gāju uz virtuvi pabeigt taisīt kafiju, bet pēkšņi es sadzirdēju kādus čukstus savā istabā, es tur iegāju, un tur neviena nebija. ''Te neviena nav, vismaz paskatīšos kas amn datorā notiek.''

Es ieslēdzu datoru, un es redzēju ka man dators paliek ar asinīm, manas rokas ir asiņainas, bet pamirkšķinot nekā nebija. ''Jauki.. Šīm zālēm ir halucinācijas.''

Es atvēru skype, tur parādijās pāris ziņas no MazaisMikijs

MazaisMikijs: ''Viņi nāk.......'' 6:00

MazaisMikijs: ''Slēpies viņi ir tuvumā..'' 6:15

MazaisMikijs: ''Bēdz viņi ir klāt...''

''Bēdz viņi ir iekšā mājā..''

''Es nevaru paelpot..''

''Es mirstu..'' 6:30

''Viņš laikam mani izjoko,'' es nodomāju, bet es atcerējos ka man virtuvē ir uzvārījies ūdens kafijai, es devos jau uz durvju pusi, bet tās pēkšņi aizcirtās, lampas izslēdzās, un vienīgā lieta kas bija palicis ieslēgts ir datora ekrāns, es piegāju klāt tam un nospiedu izslēgt pogu un teicu:''Ja kāds mani izjoko, tad šausmīgāk būtu ja visa istaba būtu tumsā.'' Ekrāns neizslēdzās, bet uz tā parādījās vārdi sarkanā krāsā.

SEKO ČUKSTIEM

''Ja šis ir kāds joks, tad es iesaku pārtraukt, ja ne kāds cietīs,'' es sacīju.

Pēkšņi istabā iedegās gaisma, un uz sienām bija rakstīti tie paši vārdi ar asinīm.

''Labi, ja tu vēlies spēlēt tādas spēlītes, tad spēlējam,'' es sacīju.

Es dzirdēju kliedzienu apakšstāvā, es noskrēju lejā, un tur bija vakardienas izsitēji, kurus es nogalināju, pareizāk sakot viņu galvas uzspraustas uz pīķiem un noliktas televīzora vietā. No tām vēl tecēja asinis, viņu acis bija atvērtas un tās bija piķa melnas.

Laukā bija melna nakts, es izgāju ārā, un tur bija divi ceļi, viens ceļš bija izgaismots un varēja redzēt visu kas bija apkārt, tas izskatījās ļoti skaisti, bet otrs ceļš bija vēl melnāks par visu apkārtni, izskatījās, ka tas ceļš absorbē gaismu, un ievelk sevī vēl vairāk tumsas. Šajā brīdī es dzirdēju čukstus:'' Dodies pa melno ceļu.'' Es arī tur devos, es iegāju tumsā, es neredzēju neko, tikai dzirdēju ka čuksti man saka, lai dodos uz priekšu, un es arī devos, es gāju un gāju, bet ceļš nebeidzās, es nokritu, jo es nespēju paiet, bet es turpināju rāpot, es sajutu lielu smagumu uz sava ķermeņa. Bet es turpināju rāpot uz priekšu, es sajutu kā mani ceļi asiņo, jo ceļš ir pilns ar ērkšķiem, es turpināju doties uz priekšu, tagad es dzirdēju Jānīša balsi:''Nogriezies pa labi, tur tev būs vieglāks ceļš.'' Čuksti turpināja teikt lai dodos taisni, es devos taisni. Es sajutu elektrību izejam manam ķermenim cauri, bet es turpināju doties uz priekšu, tagad es sajutu vēl spēcīgāku slektrības šoku izejam cauri manam ķermenim, es dzirdēju asaras un Jānīša bezpalīdzīgos kliedzienus, tie likās īsti, bet čuksti teica, lai es dodos taisni. Es piecēlos kājās, un sāku skriet. Es redzēju milzīgu aizu sev priekšā, čuksti man sacīja lai es lecu. Es to arī darīju, un krisdams iekšā aizā es redzēju atkal vakardienu, un es redzēju Jāņa atmiņas, es tās sajutu, es sajutu Jāņa sāpes, kad tēvs viņu nosauca par ''Nekam nevajadzīgu sūdu, kas ir vainīgs pie viņa mīļotās nāves'' es biju Jāņa ķermenī, kad viņa tēvs viņu iemeta gultā, un tāpēc ka viņš pretojās tēvs viņu sāka sist, un tad arī viņu izdrāza. Es sajutu to visu. Bet es nevarēju neko izdarīt, es sajutu bailes ko viņš izjuta kad pateica man par to ko viņam nodarīja tēvs. Es sajutu mīlestību, kad es viņu apskāvu, un es sajutu kvēlojošu naidu. Es sajutu viņa vientulību,kad es viņu atstāju vienu. Es sajutu viņa vēlmi būt ar mani. Es sajutu visu.Un tad es nejutu neko.Es tikai redzēju to brīdi kad viņa tēvs atnāk mājās piedzēries kā lops, un sāk bļaut uz Jāni par to ka viņš ir vainīgs pie viņa sievas nāves, par to ka viņš ir vainīgs pie visa un par to ka viņš atkal cietīs. Viņa tēvs paņēma viņu un iegrūda gultā, Jānītis sāka kliegt, bet tēvs viņu apklusināja pāris reizes iesitot pa seju, Jānītis raudāja, tēvs viņu nosauca par mauku, un norāva viņa bikses un sāka pērt viņu, pēc tam kad viss viņa dibens bija sarkans un viņš raudāja vēl vairāk un lūdzās lai pārstāj, tad tēvs papleta sava dēla dibena vaigus, kas bija sarkani un sāka drāzt viņu, tās sāpes viņam bija neizturamas, viņš kliedza, un tēvs viņu sita, viņa tēva paņēma vadu un sāka sist līdz viņa augums bija ar asinīm,pabeidzis drāzt savu dēlu viņš lika Jānītim vēl atsūkāt viņam, Jānītis to darīja, jo viņam nekas cits neatlika.