local-stats-pixel fb-conv-api

Enijas dzīve. (63)7

Aiz lielas ziņkāres ātri gāju augšā uzziedama jau pa trepēm ieraudzīju ka viss gaitenis izrotāts ar rožu ziedlapiņām es sekoju rožu ziedlapiņu taciņai un tā aizveda mani līdz mazajai istabai kur vienmēr guļot var vērot zvaigznes un skaistus debess skatus.

Mana sirds sāka pukstēt ar vien straujāk un es domāju kas mani sagaidīs tajā istabā. Ilgi negaidot atvēru durvis un ieraudzīju, ka visa mazā istaba visa gulta ir noklāta ar rožu ziedlapiņām.

Eduards ir tik romantisks.

Tad es piegāju tuvāk pie gultas un pēkšņi negaidīti man priekšā izlēca Eduards.
Es pat sabijos. Viņš bija paslēpies aiz gultas.

Es : Eduard , es sabijos - es sacīju iesmiedamies , tad es sacīju : cik jauki no tevis,tas ir romantiski.

Eduards : Nevēlējos tevi sabiedēt vēlējos tikai iepriecināt. - viņš sacīja.
Es pasmaidīju.

Tad pavisam negaidīti pēkšņi Eduards nokrita manā priekšā uz viena ceļa un jautāja : Vai kļūsi par manu sievu?

Man sirds pukstēja ļoti strauji, un acīs sāka parādīties asaras. Es jau sen gaidīju šo brīdi,pat patiesībā negaidīju kad kaut kas tāds notiks.

Ilgi nedomājot es sacīju : Jā! - Eduards uzvilka man pirkstā saderināšanās gredzenu un pacēla mani gaisā cieši apskaudams.

Tad Eduards aizgāja un paņēma šampanieti atkorķēja un mēs kopā iedzērām,nosvinējām šo brīnišķīgo brīdi.

Norunājām,ka kāzas rīkosim pēc gada,jo mums viss ir kārtīgi jaizplāno ,lai mēs to mirkli atcerētos mūžīgi , kā arī Rihardiņš būs jau lielāks.

Tuviniekiem pastāstīsim visu,kad laiks nāks tuvāk.

Vēl daudz kas var mainīties.

*Pēc viena gada *

Šodien ir mūsu kāzu diena .

Es sēžu pie friziera,lai sataisa man skaistu frizūru. Visi mūsu mīļie parūpēsies par visu pārējo.

Ar Eduardu neesam redzējušies jau dienu,jo es nakti pavadīju pie saviem vecākiem un viņš pie saviem.

Es aizgāju vēl uz make up salonu,lai man uztaisa make up , tad dodos atpakaļ uz mājām un uzvilku kāzu kleitu. Tā ir tik skaista.

Vecāki smaida,visi ir laimīgi.

Tad ar Tēta noorganizēto limuzīnu un ar tēti un mammu un dēlu braucu uz vietu kur notiks kāzas.

Dēls ir skaisti saģērbts. Rihardiņam jau ir viens gadiņš , viņš jau māk staigāt spert solīšus lēnam.

Esam atbraukuši uz paredzēto vietu,tētis palīdz man izkāpt , tad es jau pie baznīcas satieku arī savu ğimeni, olīviju ar viņas vīru, Kevinu ar viņa draudzeni Vendiju un meitiņu Melāniju kurai jau ir 3 gadiņi.
Melānija ies man pa priekšu un kaisīs man ziedlapiņas , Rihardiņu paņems mamma.

Visi ieiet iekšā ar mani paliek tikai tētis.Sāk skanēt erğeles un mana sirds dauzās kā nelaba. Tad tētis sāka vest mani iekšā , mēs iegājām baznīcā tā bija tik pilna ar cilvēkiem visiem mūsu radiem.

Mazā Melānija gāja man pa priekšu un kaisīja ziedlapiņas. Tad es ieraudzīju Eduardu, viņš stāvēja pie Altāra tik skaists,zolīds,ieraudzīdams mani viņš nespēja slēpt savu smaidu. Tad tētis nodēva mani viņa rokās.

Mācītājs norunāja visu runu un tad pienāca tas gaidītais moments kad mācītājs jautāja Eduardam : Vai tu ņemsi Eniju par sievu būsi gatavas būt ar viņu priekos un bēdās,atbalstīt kā slimībā tā veselība līdz nāve jūs škirs?

Eduards sacīja : Jā!

Tad man jautāja to pašu un es atbildēju : Jā.

Mēs bijām precēti.

Visi piecēlās kājās un aplaudēja. Tad es izgāju ārā un sastājās bariņā visas neprecētās sievietes un es metu pušķi,un to noķēra Lillita.

Tad vecāki mums bija sarūpējuši īpašu pārsteigumu.

Mums atbrauca divi balti zirgi ar kučieri un ratiem,tad mēs ar Eduardu iesēdāmies ratos un braucām uz mūsu mājām.

Mums bija jau sarūpēts galds, vēlāk notika arī mičošana,un pa nakti tiku gandrīz nozagta , bet Kevins kas bija ielikts kā miesassargs paspēja mani nosargāt un noķert.

Es esmu precēta ar Eduardu mums ir kopīgs bērns un priekša gara laimīga dzīve.

BEIGAS!!!!!

Patiesība esmu diezgan priecīga,ka esmu beidzot tikusi līdz stāsta noslēgumam, patiesība kad ievietoju spokos šo stāstu un jau biju līdz kādai pusei,jau biju ielikusi vairāk kā 30.nodaļas, sapratu kad nemaz vairs nevēlos turpināt ievietot,tiešām negribēju,bet tai pašā laikā sapratu,ka tas būtu muļķīgi tagad pārstāt ievietot,ja reiz iesāc tad labāk ir pabeigt līdz galam, arī izdzēst nevēlējos,jo zaudētu visus ar pūlēm iegutos "cepumus". Kāpēc sapratu,ka vairs nevēlos ievietot? Tāpēc,kad sapratu,ka spokos visi cilvēki ir ar lielu pieredzi un tik ļoti auguši un es esmu kā to saka mazs kukainītis, lai vai ko es uzrakstītu,nepareizu vārdu,teikumu,vai ne tā punktu komatu ne īstajā vietā būtu ielikusi par katru sīko detaļu bija kāds kritikas komentārs,protams kritiku ir jāprot pieņemt, tieši tā kritiku,bet nu tas kas tika rakstīts tā jau tiešām nebija kritika tie bija uzbraucieni un nosodījumi, visi tik zinoši,bet skatoties viņu profilos, paši nekad nav rakstījuši un pat nemaz nezin kā tas ir "rakstīt "stāstu.Spokos visi vislabāk māk kritizēt par katru sīkumu, un vēl mani kaitina tik ļoti tie forši komentāri, ja vien tos pat var nosaukt par komentāriem vienkārši kaut kādi smaidiņi, jeb tie kas vāc medaļas vai sazin ko vēl par komentāriem, pat nemaz nealasa, to jau uzreiz var saprast,es tik tikko kā ievietoju un uzreiz jau komentārs,pie tam viens un tāds pats smaidiņš, tas tiešām ir nožēlojami.Ir cilvēki kas cenšās kaut ko darīt,un tā,bet tie,kas neko nedara tie sēž malā un smīņā par tiem kas cenšās kaut ko darīt un vēl nosoda. Šausmīgi.Noteikti,ka arī par šo tekstu ko tagad uzrakstīju sāksies viss lielākais komentāru pilns ar nosodījumiem karš.Piebildīšu vēl tos mīnusus kuros liek pilnīgi bez jēgas ,lai tikai ieriebtu?Es izlasu un redzu labu rakstu, skatos pilns ar mīnusiem, bezjēgā! Kapēc gan nevarētu ja tu izlasi un tev nepatīk vienkārši aiziet prom no tā cilvēka raksta/profila?! Tas viss tiešām,skumīgi . Man vienalga,ja kāds tagad nosodīs par visu šo,ja vien vispār kāds šo izlasīs,jo gan jau maz kas lasa vispar pat neapmeklē rakstu vienkārši aiztin līdz lejai iekomentē smaidiņu - tas par tiem kas vāc tās medaļās,ja vien viņās ko dotu,maz kas vispār lasa šo stāstu,domāju kad labi ja kāds viens cilvēks ir bijis ar mani no šī stāsta sākuma līdz pat beigām,bet nu labi,vienalga,lai vai kā vēlējos šo visu uzrakstīt un izteikties,tās ir manas domas ,mans viedoklis,katram ir tiesības uz to, emotion

75 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000
Es lasīju stāstu no sākuma līdz beigām, taču no manis nesaņēmi ne plusu ne mīnusu...nerakstīju arī kritiku, bet izlasot tavu komentāru šīs daļas beigās, secināju, ka tu jau pati visu saproti...es neliku plusu, jo katrā daļā bija stilistikas kļūdas... Bet tas nav tik svarīgi...tu esi malacis, jo stāsts bij ar savu odziņu, tik,manuprāt, pēdējās daļas ļoti sasteidzi...
1 0 atbildēt

Nu tā kā šis ir finišs, un es laikam esmu viens no tiem pārgudrajiem un zinošajiem komentētājiem (bet pardon, man ir ~40 gadi un tomēr kāda nekāda dzīves pieredze), kurš arī diezgan aktīvi močīja komentārus, it īpaši uz stāsta beigām, tad atļaušos arī šeit pievest tādu kā rezumējumu, kā es visu šo redzu kopumā.

Un tātad:

1. Saku uzreiz, tā aktīvi visas nodaļas pēc kārtas sāku lasīt tikai ar to momentu, kad Eduards atgriezās no ārzemēm un Enija pirmo reizi ciemojās viņa mājās. Attiecīgi, lielu daļu no tā, kas bija līdz tam, lasījis neesmu (bet vajadzētu, daļēji tāpēc, ka drusku interesē, daļēji tāpēc, ka tur ir palikusi priekšvēsture, kas lasot no augstāk minētās vietās, ir palikusi drusku aiz kadra. Mēģināšu pie iespējas saņemties un atrast laiku visa darba izlasīšanai).

2. Par stilu. Gramatika un pareizrakstība - tas principā nav tik būtisks (pietiek, ja uzrakstīto principā ir iespējams saprast), ja vien sižets izvelk. Un šajā gadījumā savā žanrā un auditorijā droši vien izvelk arī. Līdz ar to - jā, komati, pareizrakstība, stils utt. piekliboja, bet man personīgi tas diez ko netraucēja lasīt.

3. Kas man drusku traucēja, bija tas, ka veids, kādā stāsts bija uzrakstīts, sākumā bezmaz vai atgādināja lugu. Bet ja pie tā ar laiku pierada, tad tas vairs tik ļoti netraucēja.

4. Tagad kas attiecas uz uz faktiem, loģiku utt.. Jā, šīs lietas piekliboja (uz ko lielākoties arī norādīju komentāros pie attiecīgajām nodaļām). BET! Nu, pirmkārt, jādomā, autore ir gana jauna, līdz ar to viņai šādas kļūdas ir piedodamas un to klātbūtne darbā ir tikai normāla. Otrkārt, bija infa, ka šis darbs ir uzrakstīts kaut kad agrāk, un tiek likts ārā tikai tagad. Un te es esmu gatavs saderēt, ka pārlasot viņu tagad pie ārā likšanas, Tev pašai noteikti dūrās acīs daudzas lietas, kuras TAGAD Tu būtu rakstījusi savādāk (labāk), bet tā kā tas, iespējams, ietekmētu sižeta tālāko ritumu, prasītu diezgan drakoniskus labojumus, kuri, protams, nozīmētu daudz ieguldāma darba laika (bet tā mums visiem ir tik, cik ir). Treškārt, ko Tu iespējams esi jau paspējusi saprast arī pati - ja tiešām gribi rakstīt tā, lai nebūtu daudz pārgudru komentāru, kas saka, ka tā nevar būt, tad neslinko un do the research emotion

5. Un par to, kā ir rakstīt stāstu, es principā zinu, teiksim tā, kāds nekāds priekšstats ir emotion

Un beidzot - ja pašai gribas rakstīt, nemet plinti krūmos un turpini. Tāpat nekad nebūs tā, ka patiks visiem, bet iemācīties rakstīt var tikai vienā veidā - rakstot. Lai veicas!

1 0 atbildēt

Paldies par stāstu! Izlasīju visu, patika!

Netaisnojies par kļūdām un citu viedokli, kritika būs vienmēr, bet tas nav iemesls pārstāt darīt to, kas pašai patīk!!!

1 0 atbildēt

Tātad smaidiņš, jo medaļas vajag: emotion   emotion 

  emotion  

0 0 atbildēt

 emotion  emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

Paldies dievam,ka tev nav seja,ja redzētu tad noteikti man būtu depresija, lielākais murgs esi tu . 

0 0 atbildēt