Piecēlos no Eduarda skūpsta,atvēru acis un ieraudzīju Eduardu ar paplāti rokās,es pasmaidīju un iekārtojos ērtāk gultā ar muguru pret gultas sienu.
Eduards pasniedza man brokastis uz paplātes,es pateicos viņam un par to dāvāju pretī skūpstu.
Pie viņa jutos tik labi,šķiet,ka viņš vienīgais mani saprot un pazīst viss labāk.
Vakar es paņēmu dažas mantas,nepieciešamākās drēbes no mājām un Eduards atbrauca man pakaļ ar moci un atveda uz savām mājām.Kādu laiku pabūšu pie viņa,nevēlos atgriezties mājās,es vēlētos palikt ar Eduardu kopā mūžīgi.
Eduards skatijās uz manis kā es ēdu ar mīlestības pilnām acīm,kad es paēdu viņš ierosināja aiziet pie viņa mazās māsas,lai mēs kārtīgāk iepazīstamies.
Mēs nogājām uz pirmo stāvu un aizgājām uz Denijas istabu,viņa spēlēja planšetu.Mēs apsēdāmies gultā pie viņas un viņa uzreiz man sacīja: Tu esi smuka.Es pasmaidīju un sacīju: paldies,tu arī esi.
Tad mēs parunājāmies un visi paspēlējāmies,un pēc tam ar Eduardu divatā izlēmām doties pastaigā uz mājas mežu.
Mēs silti saģērbāmies,jo laukā pūta auksts vējš un tad devāmies ceļā.
Pirms iegājām mežā kas bija ap māju un turpinājās diezgan tālu aiz mājas,es jautāju Eduardam: Vai tu bieži ej uz šo mežu?
Eduards: Kad biju mazs tad visu laiku spēlējos mežā,bet tagad vairs nē.
Es: Šis mežs pieder jums vai ne?-Es jautāju.
Mēs jau sākām iet ar vien dziļāk un dziļāk mežā,lēnām pastaigājoties.
Eduards: Jā!-Eduards sacīja.
Mēs bijām iegājuši diezgan dziļi mežā.Mežs kā jau mežs ar daudziem kokiem un krūmiem,tikai tas nebija tik biezs,koki nebija cits pie cita,tie bija viens no otra gabaliņu nostāk.Mežā bija izveidota taciņa pa kuru ērti varēja pārvietoties,mēs arī pa to gājām.Mēs tā ilgi gājām un runājāmies,līdz man jau sāka sāpēt kājas,biju piekususi,mēs bijām gājuši tik ilgi,un man arī sāka palikt mazliet bail,jo sāka pamazām satumst.
Es: Varbūt ejam atpakaļ?-Es ierosināju.
Eduards: Nebaidies,es taču esmu tev blakus.Pajiesim vēl uz priekšu,kad biju mazs atceros,ka ar draugiem parasti gāju un daudz pavadīju laiku vienā vietā,cerams,ka tā vieta vēl,jo projām pastāv.-Eduards sacīja,saspiedams manu roku ciešāk.
Mēs pagājām vel kādu labu gabalu uz priekšu un tad es pamanīju koka mājiņu kokā.
Eduards: Lūk arī esam klāt,šī bija tā vieta uz kuru bieži nācu it īpaši tad,kad gribēju pabūt viens un nejutos labi.
Māja izskatijās nedaudz sašķiebusies un iepuvusi,bet tā varēja redzēt,ka kādreiz tā ir bijusi ļoti skaista ar lodziņiem,durtiņām trepītēm kas balstās ap koka stumbru.
Eduards: Tagad tā ir ļoti izmainijusies sākusi pamazām jukt,bet kādreiz tā bija ļoti skaista,daudz skaistāka nekā tagad.
Es: Jauka mājiņa.
Mēs negājām iekšā mājiņā,jo tā varēja sabrukt vai ielūst un mēs varētu tikt ievainoti.
Eduards: No mājiņas arī paveras labs skats, gan jau kādreiz redzēsi,ja mēs ielīdīsim tajā,bet vissticamāk,ka nē,bet es domāju atjaunot šo mājiņu.
Es: Kādēļ?
Eduards: Nu manam dēlam drošvien tā varētu patikt.-Eduards sacīja smaidot.
Es: Vēl jau par agru domāt par bērniem un kāpēc dēlam,varbūt tev būs meita?
Eduards: Nu es tik tā ieminējos,arī meitiņai to varētu iekārtot tā,kā viņai patiks.
Mēs runājāmies un gājām uz mājām,kamēr aizgājām uz mājām,bija jau vēls,tad mēs gājām gulēt.
