http://spoki.tvnet.lv/literatura/Engelis-bez-sparniem-3/716090
Hehe ;D Jau sapratāt, ka tas turpinājums? Nu, malacīši! :*** Negaidījāt? Ahh ;D
Iegājām manā dzīvoklītī un devāmies taisnā ceļā uz manu istabu.
Istabā bija melnas tapetes, bet uz vienas no sienas bija mans īstais vārds grafitī stilā.
-Leksija zin?- Hloja vaicāja.
-Neko viņa nezin, pat to, ka esmu Gabriella. Tāda muļķīte, bet mums ir labas attiecības!- noteicu un uzsmaidīju Hlojai.
-Nekad nebiju domājusi, ka tu sev nodarīsi pàri..- viņa domīgi noteica.
-Domā tetovējumus?- vicāju.
-Aha...-nopūta.
-Nu, zem tiem slēpjas pretīgas rētas, kuras tik un tā nevar tik labi noslēpt, bet ir vēl viena rēta, tikai to neviens nevarès noslēpt.- noteicu un ievēlos gultà.
-Kāpēc neatgriezies? Kāpēc manījies?- viņa vaicāja.
-Atriebības dēļ..- noteicu, - Es pat iestājos miličos, lai tik tiktu pie ieroča, un, protams, man tas vajadzìgs atriebībai.-noteicu.
-Tu tak nedomā...-
-Tad jau redzēs!- pārtraucu meiteni.
5.jūnījs.
-Tāk, mēs sarunājām, ka pēc mēneša...- Leksija noteica.
-Man vienalga. Un tās kleitas man riebjas, būšu es pati!- noteicu un izgāju no dzīvokļa.
Iekāpu savā auto un uzsāku braucienu uz frizētavu.
Piebraucu pie tās un iegāju tajā.
Piegāju pie letes un uzsāku sarunu ar vienu no strādniecēm,-Man vajadzētu nokrāsot matus!-
-LAbi, tagad esmu brīva!-viņa noteica un ierādīja vietu vienā no krēsliem.
-Vēlamā krāsa?-viņa vaicāja.
-Koši sarkani!-noteicu un iekārtojos ērtāk krēslā.
6.jūnījs.
Visas savas mantas jau biju salikusi mašīnas bagāžniekā.
Atvadījos no Leksijas un uzsāku ceļu uz veco mājvietu, kur tagad dzīvošu.
Piebraucu pie daudzdzīvokļu mājas un izkāpu no mašīnas.
Nostājos pie bagāžnieka durvīm, bet nevēru tās vaļā, jo sāku pētīt savu atspulgu - melni šortiņi, melna maiciņa un kedas, bet tam visam pa virsu balts krekls un leila ķēda ap kaklu.
Iesmējos un beidzot atvēru bagāžnieku. Izņēmu pāris savas mantas un devos iekšā kāpņu telpā.
Uzgāju uz trešo stāvu un iegāju savā jaunajā dzìvoklītī.
Noliku mantas karidorā un gāju dziļāk dzìvoklī.
Visas sienas bija šokolādes toņos, mēbeles melnbaltas, bet virtuves iekārta koši sarkana, gluži kà mani mati.
Iesmējos un devos uz savu guļamistabu.
Iegāju tajā un pa taisno ievēlos lielajā gultā.
Pār manu vaigu nobira pāris asaras, -Es atriebšu jūsu nāvi!- noteicu un aizvēru acis.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Engelis-bez-sparniem-5/716301
