Eņģelis bez spārniem #145

Heh, iepriekšējai daļai pat nav 50+, tātad netaisos pagarināt šo stāstu un ieslīgt detaļās. Tātad - pa visam drīz - Beigas!! ;)



15.jūlījs.

Atvēru acis jau piecos no rīta.

Mani mocīja bezmiegs un vainas apziņa. Jā, es nenodevu Leonardo, bet tik smagi ievaino gan Džeidu, gan Zaku. Man bija viss jālabo!!!

Piecēlos kājās un taisna ceļā devos uz vannasistabu.

Ielūkojos spogulī un sapratu:,,Bet viņš taču mani nosauca par slepkavu!!!"

Pār manu vaigu nobira asara un es ar roku iebliezu pa spoguli, ka tas saplisa un lauskas iebira izlietnè.

Izgāju no vannasistbas pat nenomazgājusies un devos virtuves virzienā.

Kādā no skapīšiem, izvilku viskija pudeli un sāku to no pudeles dzert.

Pie mana dzīvokļa durvīm atskanēja zvans:,,Nāk iekšā!"nokliedzu.

,,Kropļi!"nodomāju.

Virtuvē ieskrēja Harījs un Beatrise.

,,Gabī!"abi reizē iekliedzās un apķēra mani.

,,KO?"sašutusi vaicàja.

,,Mums Zaks visu izstāstīja!"Bea ātri nobēra.

Apsēdos krēslā un noriju siekalas. Beidzot pievērsos viņiem ar jautàjošu skatienu.

,,Bet mēs tev piedodam!"Harijs noteica un apsēdās uz zemes.

,,Jauki!"noteicu un iemalkoju malku viskija.

,,KO?"Bea vaicāja.

,,Man tāpat nav ko daudz dzīvot!"iesmējos un piecēlos kājās.

,,Nemelo! Tu vienkārši neārstējies!"Bea uzbļāva.

,,MAn jau ir trešā stadija! Saproti? Viss cauri!''noteicu un pār vaigiem nobira asara.

Man asi sāka sāpèt galva un es nokritu ceļos.

,,KAs notika?"Harījs, pieskrējis pie manis, vaicāja.

,,Galva!"noteicu un zaudēju samaņu.

**Zaks.**

,,Viņa guļ koma!"ārsts noteica.

Uzgriezu muguru iesirmojošam vīram un ar kulaku iebelzu sienā.

,,MAna Gabija ir koma! Manis dēļ!"nodomāju un ieslīdēju krēslā.

Manas kājas sāka trīcēt, bet roka kratīja manu galvu.

Es nezināju kur likties. Viss pazūda. Jau atkal!!!

Vienīgais mierinājums bija mūsu kopīga meitiņa - Džeida, bet ar to atkal bija pa mazs.

Ārsts izskrēja no reanimācijas ar biezu mapi rokās un uzskrēja Beatrisei virsū.

,,Sarežģījumi!"viņš noskalda un skrēja tālāk.

Bea pienāca pie manis un bažīgi mani vēroja.
,,Vai tu kaut ko saproti?"viņa vaicāja.

,,It nemaz!"atbildēju un pievērsu skatu uz durvīm, kur aiz tām gulēja mana Gabija.

Piecēlos kājās un gāju meklēt ārstu, bet nez cik tālu netiku, jo ārsti paskrēja man garām ar nestuvēm, bet sadzirdēju vienu kliedzam:,,Vedīsim uz Strdiņiem, pārāk smags gadījums!"

Ja nu tas bija par manu Gabiju???