http://spoki.tvnet.lv/literatura/Engela-skupsts2/677108
Stellas Skatupunkts.
Nezināju ko viņam atbildēt. No vienas puses es nesapratu viņa domu gājienu, kāpēc viņš uzaicināja mani palikt pie viņa, bet no otras tas bija izdevīgi man un es varētu viņu sargāt daudz nepiepūloties. Man nebija ne jausmas ko darīt. Viņš manī skatījās ar pētošu skatienu un gaidīja atbildi. Atbildi kuras man nebija atbildi, uz kuru man tagad vajadzēja atbildēt. Nolēmu pierist.
„Labi, es labprāt paliktu. Tikai cik man būs, tev jāmaksā?” beidzot klusi atbildēju.
„Tev nevajadzēs man maksāt. Būtu jauki ja tu man atļautu maksas vietā sevi uzzīmēt?” viņš pārsteidza mani ar vien vairāk.
„Ar lielāko prieku ja tu tā vēlies,” piekritu un uzsmaidīju viņam.
„Tad dodamies pie manis lai vari iekārtoties?”
„Labprāt, bet manas mantas atvedīs tikai vakarā,” pateicu viņam vairāk lai par to atcerētos pati ne kā lai informētu viņu.
„Nav problēmu kad tās atvedīs tad arī, iekārtosies līdz galam,” viņš uzsmaidīja man lai iedrošinātu. Tad mēs turpinot sarunas devāmies uz viņa mājam. Bet man prātā bija tikai viena domā no kā un kādā veidā man viņš ir jāpasargā. Un ja man neizdosies vai mans sapnis piepildīsies. Kāpēc šis uzdevums ir uzticēts tieši man divas nedēļas pirms jaunā gada? Vai tiešam pēc šī visa es nonākšu tur kur vēlos? Vai manas jūtas nav mainījušās? Un vai viņam vēl joprojām ir svarīga mana sirds, vai tomēr pa šiem gadiem viņš ir atradis kādu citu... Šīs domas mani mocīja, un es cerēju, ka es nonākšu tur, kur ir mana dvēsele un manas domas.
Leo Skatupunkts...
Ar Stellu sarunājām, ka viņa šīs divas nedēļas dzīvos pie manis. Laikam bija muļķīgi aicināt viņu dzīvot pie sevis divas nedēļas, pazīstot viņu vien pāris stundas. Tomēr es viņai uzticējos, kaut kas viņā man šķita pazīstams. Es viņai ierādīju istabu ar lielu logu pa kuru bija redzams skats uz pilsētas centru, tas patiešām bija burvīgs. Vakarā viņa devās pēc savām mantām. Pa to laiku kamēr viņa bija prom atbildēju uz pāris e-pastiem, kas bija saistīti ar darbu. Tā kā šodien nebiju bijis darbā nācās to paveikt esot mājās. Dažreiz būt par arhitektu un bokseri bija patīkami, jo nebija tik saspringts darba grafiks, tomēr šodien izpalika treniņš un tas vairs nebija tik labi. Neilgi pēc tam kad biju pabeidzis savu darbu, ieradās Stella. Mēs nolēmām pavakariņot kafejnīcā kas atradās pie manas mājas. Mēs gandrīz nesarunājāmies. Nepagāja ilgs laiks līdz mēs devāmies gulēt. Arī šonakt es sapņoju par nepazīstamo meiteni uz raujas tikai šoreiz es uzzināju viņas vārdu un ieraudzīju seju. Tā meitene bija Stella. Tāpēc viņas balss man šķita pazīstama, tāpēc es viņai tā uzticējos. Šajā naktī es sev apzvērējos, ka šoreiz es Stellu nosargāšu no visām nelaimēm, jo sapnī to nebiju izdarījis ne vienu reizi un man likās, ka varbūt tas ir kāds no maniem agrākas dzīves fragmentiem. Dēļ Stellas nevarēju atrast meiteni, ko es varētu mīlēt, jo mana sirds jau sen piederēja viņai. Tomēr ir viens jautājums, vai viņa to zina? Pagaidām nolēmu viņai neatklāt to o sapratu šonakt. Un to ko es biju apzvērējis es neatklāšu nevienam nekad...
Ceru ka jums patika.. kā jums liekas man turpināt raksīt?? Un jā jai ir kādi ieteikumi droši rakstiet komentos apsolu brēku necelšu...
