http://spoki.tvnet.lv/literatura/Engela-Skupsts4/681355
Stellas Skatupunkts...
Pēc kāda brīža pamodos. Dzirdēju kādu skaļi lamājamies un lādam sevi. Piecēlos sēdus un apskatīju sevi lode bija cauršāvusi manas krūtis. Pavisam nedaudz un tā būtu trāpījusi tieši sirdī, no tādas domas vien sametās slikti. Tad paskatījos apkārt netālu no manis gulēja Leo uzbrucējs, tātad ir bijuši divi šāvieni, bet Leo taču nebija ieroča. Kurš tad nošāva to vīrieti? Mani no pārdomām iztraucēja skaļa lamāšanās. Nolēmu apskatīties kurš ir tas neciešamais radījums, kas var tik skaļi lamāties un pat nekaunēties.
Pagriezos uz skaņas pusi un skaļi teicu: „Atvaino lūdzu, vai tu, nevarētu ar lamāšanos un sevis šaustīšanu nodarboties klusāk? Tas traucē koncentrēties!”
„Stella?” šis cilvēks bija Leo, mana sirds apstājās un priekā gavilēja, viņš bija dzīvs un viņam nekas nekaitēja. Tātad es vēl viņu sargāšu, tātad man vēl ir iespēja piepildīt savu sapni. Tomēr es šajā brīdī sapratu vienu, man būs jāizstāsta viņam par to kas es esmu, „Stella, tā tiešam esi tu? Tu esi dzīva? Es pārbaudīju tavu pulsu. Es biju pārliecināts, ka tu esi mirusi. Es neko nesaprotu.”
Leo nāca man klāt it kā baidītos, ka es esmu tikai spoks. Viņa acīs dega cerība, bet seja pauda neticību un sāpes neaprakstāmas sāpes.
Leo Skatupunkts...
Es lūkojos uz Stellu viņa stāvēja man pretī ar nedaudz aizkaitinātu un nedaudz nepārliecinātu skatienu. Es vairs neko nesapratu viņu taču sašāva. Lode bija iztriekusies cauri krūtīm. Es redzēju kā Alihandro viņai iešāva un tā pati lode atsitusies pret spoguli trāpīja viņam tieši sirdī. Stellas sirds taču vairs nesitās un arī pulss vairs nebija sataustāms, bet tagad viņa dzīvāka par dzīvu stāvēja man priekšā.
„Zini, eņģeļus tik viegli nogalināt nevar un pulsu mums nekad nevar sataustīt,” Stella man mierīgi paziņoja.
„Ko? Kādus eņģeļus? Lūdzu paskaidro,” šobrīd es vispār neko nesaprotu.
„Nu tādus kā es, Dieva palīgus, cilvēku sargus, sargeņģeļus, tādus kas dzīvo debesis vai sargā cilvēkus uz zemes tā kā to daru šobrīd es,” viņa man paskaidroja, tomēr mans prāts atteicās to visu pieņemt.
„Tu gribi pateikt, ka esi mans sargeņģelis? Nemuldi tādi nemaz nepastāv! Braucam uz slimnīcu tas, ka esi vēl dzīva nozīmē tikai vienu, ja mēs nepasteigsimies tad tu nomirsi. Un mums ir jāpasteidzas, lai ārsti tevi var kārtīgi pārbaudīt un pasargāt tavu dzīvību. Nāc taču, nestāvi!” es sagrābu viņu aiz rokas un vilku uz durvju pusi.
„Es esmu EŅĢELIS! Es nebraukšu uz nekādu slimnīcu. Ja vēl nesaprati man nekas nekaiš. Redzi!” izteikusi šo frāzi Stella sāka lēkāt un visādi locīties.
„Ak, tad tu esi EŅĢELIS? Tad pierādi, pierādi. Paveic kaut ko brīnumainu, es neticu tev neticu ejam mums jābrauc pie ārstiem,” es biju aizkaitināts un manas smadzenes nepieņēma neko no tā kas tikko viņām tika pateikts.
„Es jau teicu un atkārtoju vēl reiz uz nekādu slimnīcu es nebraukšu. Gribi redzēt brīnumus? Gribi? Tad skaties!” viņa dusmīgi nobļāvās. No sākuma neko nepamanīju un domāju, ka viņa blefo vai murgo, bet tad sākās.......
Šī daļiņa nedaudz īsāka, bet ceru, ka patika :) Centīšos daļiņas likt iekša biežāk, jo ir vairāk laika:) Paldies, ka veltāt arī jūs savu laiku mana stāstiņa izlasīšanai
ceru , ka nevienam neliku vilties un lasīšanai iztērētais laiks bija tā vērts
