http://youtu.be/QU6AhH2a1cU?t=1m2s">Dziesma
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-87/713596">Ēnās (87)
-Baš! – es iesaucos, kad puisi uzgrieza man muguru un devās savas istabas virzienā.
- Baš, piedod, bet man vajadzēja zināt, - es paskaidroju, kad ienācām viņa istabā un aizvērām durvis.
- Tev nebija tādu tiesību! – viņš man dusmīgi uzkliedza. - Tev nebija nekādu tiesību līst manā pagātnē!
- Es domāju, ka man bija gan. Es esmu tava draudzene un es gribu par tevi zināt visu, kas ar tevi ir noticis.
- Tā ir pagātne! Tev nepietiek ar tagadni? Tas viss jau ir bijis un vairs nebūs, – viņš man uzrēca.
-Tā nav pagātne tev ,Baš! – es viņam runāju pretī jau skaļāk. - Es taču redzu, ka tev viņu pietrūkst, ka tu katru dienu domā par viņiem. Tā nav pagātne!
- Tā nebija tava darīšana! Es negribēju, lai tu to zini!
- Ko tad? Cik lieliska bija tava mamma, jauks tētis vai gudrs brālis?
-Neko no tā visa! Es negribēju, lai tu zini par mani! Es negribu, lai tu zini, kāds es biju, jo es vairs neesmu tas cilvēks.
- Bet tā ir daļa no tevis un tu nevari savu dzīvi padarīt nebijušu, tāpat kā tu nevari izdzēst no savas atmiņas un dzīves to avāriju!
-Tu neko par to nezini!
- Jā, jo tu man neko nestāsti! – Mēs turpinājām kliegt viens uz otru.
- Es nevaru! Kā tev nepielec? Es nevaru tev pastāstīt ne par to avāriju, ne par savu ģimeni, jo tas ir pārāk sāpīgi.
- Tev ir par to jārunā.
-Kopš kura laika tev ir grāds psiholoģijā?
- Kopš kura laika tu esi idiots?
- Laikam vienmēr esmu tāds bijis.
- Labi, ja ne ar mani tad parunā ar kādu. Tas tevi beidz nost. Es nevaru izturēt, ka tu mokies! Domā, ka es nezinu, ka tu katru nakti celies augšā un nevari gulēt, domā, ka es nezinu par murgiem, kas tevi moka katru nakti? Es esmu tev blakus mierinu tevi un gaidu, kad tu beidzot gribēsi man pateikt patiesību, bet es vairs nevarēju izturēt. Pēc nedēļas es aizbraucu un tu man to neizstāstītu. Man vajadzēja zināt.
- Nu uzzināji, visu, ko tev vajadzēja? – puiša balss nedaudz pieklusa un kļuva rūgta.
-Ne tuvu. Man radās vēl tikai vairāk jautājumu.
- Kādi tad?
- Kāda velna pēc tu vaino sevi tajā avārijā?
- Jo es esmu vainīgs!
- Vai tu biji tas piedzērušais šoferis, kas iebrauca jūsu mašīnā? Domāju, ka nē!
- Bet viņi visi atradās tajā mašīnā manis dēļ. Visi ir miruši, jo es gribēju viņus iepazīstināt ar Šeilas ģimeni. Visi! Man neviena nav. - Viņš gandrīz vai iespļāva man vārdus sejā, tie dedzināja kā inde.
- Tev esmu es! Nerunājot vēl par Kati, Džanīnu, Grētu, Metjū, Lailu. Mēs visi tevi mīlam un gribam, lai tev būtu labi. Baš, atver acis un redzi, ka mēs esam te. Tu dzīvo ar pagātnes rēgiem.
-Es zinu, - draugs piepeši klusi ierunājās. - Man nevajadzēja teikt, ka man neviena nav, jo man esi tu un es tevi mīlu vairāk par visu, bet es tāpat nespēju tev izstāstīt par savu ģimeni. Piedod, bet es nespēju, nevaru. Saproti? Lūdzu saproti. Es nevaru iedomāties dzīvi bez tevis, tu manu ikdienu padari gaišāku un man tiešām kļūst labāk, kad esmu tev blakus. Es tiešām nezinu, kur es būtu bez tevis. Piedod, ka es teicu, ka man neviena nav, vienkārši dažreiz es nespēju noticēt kāpēc tu mani mīli. Piedod, ka es esmu šāds, salauzts un nederīgs. – Puisis noslīga zemē pret sienu un paslēpa seju rokās. Es apsēdos viņam blakus un apliku roku ap pleciem.
- Mīļais, es vēlu tev tikai labu, sakot, ka gribu, lai tu ar kādu izrunājies, saproti? Varbūt tev vairs nesāpētu tik ļoti. Un tu dari man sāpes, sāpinot sevi. Man ļoti sāp redzot tevi šādu.
- Vai ja es ar kādu runātu tev nesāpētu tik ļoti?
- Ja vien tev tas palīdzētu.
- Labi. Es gribu tev visu izstāstīt, nevienam citam, tikai lēnām, - viņš padevās.
- Mums ir simt astoņdesmit dienas. Vienu lietu katru dienu, - es puisi mierināju.
Tad Sebastians noņēma rokas sev no sejas un ļāva man redzēt viņa asaras.
Es noskūpstīju tās no viņa vaigiem.
- Tu esi tik stiprs mīļais, tik ļoti stiprs.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-89/713687">Ēnās (89)
