Sveiki. Šis ir mans pirmais stāsts. Tāpēc rakstiet vai vēlaties turpinājumu.
Kad piedzimu es neraudāju, jo kāpēc gan jāraud ja tev nesāp. Protams neviens nesaprata kāpēc es neraudu. Bet tā kā es biju vesels mazulis visi bija pārāk laimīgi, lai ilgi par to uztrauktos. Kad mani iedeva mātei viņa nesmaidīja. Viņas sejā bija sāpes, rūgtums un dusmas. Kā var dusmoties uz tikko dzimušu bērnu? Ko gan es viņai esmu nodarījusi.
Manu māti sauc Tifānija. Viņa ir viena no tām sievietēm kuras vispirms dara un pēc tam domā. Tāpēc man nav tēva. Ir tikai mātes draugs Patriks. Par kuru pagaidām vēl neko nezināšu stāstīt. Zinu tikai to kad viņš ir 28 gadus vecs. Bet mammai ir tikai 19. Kad es vēl biju viņas vēderā viņa nepārtraukti atkārtoja to, ka ir par jauna bērnam. Tāpēc es esmu tāda.
Vienaldzība tas ir mans otrais vārds.
Lai vai kā, bet gaidīšu nākamo daļu. 
