Izbaudiet.
Rit 7 diena kopš atrodos ‘’Tumsas nama,’’ internātā. Kopš dienas, kad šeit ierados līdz pat šodienai neviens man neko labprātīgi nav izstāstījis. Bet pirms 3 dienām es atradu kādu senu telpu šājā noslēpumainajā namā.
Pirms 3 dienām.
Es piecēlos jau agri no rīta, jo nespēju sagaidīt mācības. Es pati nezinu kā es tik vieglprātīgi esmu mainījusi savu attieksmi pret šo vietu un šī nama iemītniekiem. No rītiem es esmu mundra un savu vienaldzīgo attieksmi cenšos apslēpt. Ar Karlosu attiecības arī palēnām ir uzlabojušās, tas drīzāk ir noticis tādēļ, ka man liekas, ka mēs tomēr esam radinieki neskatoties uz to starpgadījumu mežā, kur es nosarku.
Piecēlusies es ātri ieskrienu vannas istabā un dodos uz skapi pēc skolas formas, varbūt, tas liksies dīvaini, ka internātam ir formas, bet es par to nemaz nevaru sūdzēties, jo viesiem tās ir vienādas neatkarīgi no dzimuma un vecuma. Tās ir tumši zaļas bikses un sinepju krāsas džemperis. Neizprotu kāpēc tieši šo krāsu salikums, bet nu man patīk vismaz kaut kas orģināls.
Saģērbos un dodos uz pirmo stundu, pārsvarā pirmā stunda ir anatomija. Šoreiz izdomāju nedoties pa ierasto ceļu, bet gan iet caur gaiteņa tumšo galu, pat nezinu kāpēc to tā sauc, kaut gan nojaušu, jo dažas gaismas tur ir izdegušas.
Es pagriežos un tumšā gala pusi un dodos, pa ceļam apskatu skaistās gleznas, kuras ir grūti saskatīt, jo ir tumšs. Ejot gaiteņa galā es dzirdu čukstus sarunājamies divus cilvēkus. Tāpēc cenšos elpot klusāk un palēlinu gaitu nedaudz, jo ejot pārāk lēni es varu nokavēt stundas sākumu. Dzirdu kādas skolnieces un skolēna sarunu, šo sarunu es dzirdu diezgan skaidri, jo kopš es esmu sākusi pārvērsties un pilnveidot savas prasmes, kamēr esmu cilvēka veidolā manas maņas būtiski ir uzlabojušās. Tas ir, es spēju dzirdēt soļus un balsis lielā attālumā, es sajūtu smaržas lielā attālumā, man liekas esmu pirmā, kas saož kad tuvojas pusdienlaiks un mana redze ir uzlabojusies, jo tālumā spēju skaidri saskatīt cilvēka seju.
Ejot tuvāk kaut gan bija patumšs saskatīju skolēnu sejas. Tie bija mani klases biedri nesapratu ko viņi meklē tieši šeit, jo viņu istabas atrodas stāvu zemāk. Tāpēc izlēmu apstāties tālāk un noklausīties par ko ir saruna.
Meitene-‘’Tu teici, ka tieši šeit ir tā istaba, kur viņš slēpj visu informāciju.’’
Puisis-‘’Mēs esam izmeklējušies visur, es vairs nezinu kur vēl tā varētu būt.’’
Meitene-‘’Tā jau man likās, tie bija tikai nostāsti, es velti cerēju.’’
Puisis-‘’Ne tu vienīgā, es arī vēlējos uzzināt mūsu likteni.’’
Meitene-‘’Klusāk kāds mums noklausās es jūtu skatienu, kas vērsts uz manis, pazūdam.’’
Es nespēju pat aptvert to, kad viņi taču runā par mani un to, ka man ir jālaižas prom. Bet līdz ko es grasījos skriet redzēju, ka viņi jau pirmie ir devušies prom un, kad nemaz nenāk uz manu pusi tāpēc pārdomāju un atsāku iet uz priekšu. Tikai es nesapratu par kādu istabu viņi runāja, jo šajā stāvā ir tikai skolotāju un darbinieku istabas un protams mana. Ejot tālāk saskatīju, ka gaiteņa galā kāds stāv, tas nu noteikti nebija cilvēks drīzāk spoks vai kaut kas tam līdzīgs. Es centos neizrādīt bailes, bet tomēr sviedri, kas lēnām lāsītēm tecēja man pār muguru radīja pretēju iespaidu. Piegājusi pavisam tuvu sapratu, ka spoks skatās uz manis un aicina man, lai sekoju. Jutu, ka sirds dauzās un prāts lūzt uz pusēm no neizlēmības, jo nezināju vai sekot, vai labāk domāt, ka tas nav pa īstam un iet uz stundu. Tomēr izlēmu sekot. Šis spoks man atgādināja kādu cilvēku, kas bija man tuvs, jo sejas vaibsti bija tiešām līdzīgi, bet spoka bālums lika man šaubīties. Un pēkšņu no manām pārdomām mani realitātē atgrieza spoka vārdi:’’Melinda, es nemiru tevis dēļ tāds bija mans liktenis, no paša sākuma man bija lemts tevi sargāt un nepieļaut tavu nāvi.’’ Un tad es sapratu, ka man bij taisnība tā ir viņa. ‘’Nikola tā patiešām esi tu.?’’ Es drebošā balsī kaut gan arī ar laimes izelpu noteicu..
‘’Jā, tā esmu es, bet mums tagad ir svarīgākas lietas par ko runāt, man tev ir jāparāda tavs liktenis kuru tikai tu spēj mainīt, jo Karlos, kaut gan izliekas, tomēr viņš nav tavs vectēvs, tas ir tavs ienaidnieks kurš nogalināja tavu vectēvu un ieņēmis viņa veidolu, tas ir Zerafīns.’’ Nikola noteica un atvēra kādas durvis pie kurām mēs bijām atnākušas. ‘’Nāc iekšā šeit tu atradīsi visas atbildes tikai atceries to, kad tu esi spējīga izglābt tikai savu likteni.’’ To noteikusi Nikola pazuda.
Šodiena
Nu lūk un kopš tā dienas es nāku uz šo istabu un lasu informāciju par savu likteni. Un esmu uzzinājusi arī to, ka jau no seniem laikiem Zerafīna ģimene ir cīnijusies pret manējo. Un tas bijis tikai tāpēc, jo ……….
