Ceru, ka visiem, kas lasīs šo daļu šis stāsts iepatiksies aizvien vairāk, jo pagaidām šīs daļas ir vairāk kā ievads īstajiem notikumiem. 
Karlos
Ja jau tu esi saņēmusi šo kladi tu saproti, ka tu neesi parasta. Es esmu tavs vectēvs, no tava tēva puses. Tu droši vien viņu nepazīsti. Viņš nebija īpašs, tāpēc arī mūsu biedrība brīnās kā tevī varētu plūst manas asinis, jo tas notiek tikai retos gadījumos.
Tev ir jāsaprot, kad es vēlu tev tikai to labāko tāpēc tev ir jāuzmeklē mani līdz ko tu saņem šo kladi. Kad satiksimies es tev varēšu pastāstīt visu ko vēlies uzzināt. Mana adrese ir klades beigās.
Izlasījusi šo es mazliet samulsu. Jo kādēļ gan mans vectēvs, ja viņš tiešām tas būtu par sevi nav devis nekādu ziņu? Un vai man vajadzētu viņu uzmeklēt? Bet nu, ja es neko nedarīšu tad drīz vien varu nomirt, jo naudas man nav un pie kā pārnakšņot, ja nevienu nepazīstu?
Es atvēru klades aizmuguri kur ar lieliem burtiem bija uzrakstīta adrese. Man tā jau likās, ka man būs jādodas atpakaļ uz Denveru, jo kā izrādās Karlos dzīvo tur. Kaut gan es skaidri nezinu kur ir tāda Tumsas nama aleja. Bet man jau nekas cits neatliek kā tikai meklēt šo vietu.
Es izkāpu no autobusa un sapratu, ka atpakaļ man būs jādodas ar kājām, bet 14 kilometri jau nav nemaz tik tālu. Tāpēc sāku iet, lai paspētu līdz vakaram nokļūt Denverā. Ejot es pārdomāju dažādus variantus par to kā iekļūt mājā nepamanītai.
Man paveicās kad mani līdzi paķēra kāda sieviete, laikam viņa nevarēja noskatīties uz to kā es vientulībā eju. Kaut gan man patīk staigāt un svešu cilvēku mašīnās nekāptu, šoreiz ir savādāk. Pa ceļam sievietei uzdevu jautājumu par to ,vai viņa gadījumā nezin kur ir tāda, Tumsas namu aleja? Viņa atbildēja, ka zina un , kad tagad mani tur arī vedot pēc Karlosa lūguma. Es nezināju pat ko man darīt, vai lekt laukā no braucošās mašīnas, vai kliegt lai laiž laukā, bet man taču vajag tur nokļūt. Bet es nebiju gatava tik negaidītai tikšanās reizei.
Mēs piebraucām pie kādas neparast lielas un tumši zilas ēkas. Uz kuras durvīm bija rakstīts Tumsas Nams.
Durvīm atveroties mums pretī nāca kāds vecs vīrs, kurš izskatījās, ka tūlīt aiz laimes raudās. Viņš pieskrēja pie manis un teica: ’’Nāc tevi Karlos jau gaida’’. Es tikai ceru, ka neesmu sevi ievedusi slazdā. Es iegāju priekšnamā kur stāvēja kāda jauna meitene. Viņai bija sarkani mati un seja bija tik skaista kā mēnesnīcas atspulgā. Viņa mani aicināja nākt ātrāk. Es viņai sekoju, kaut gan nesapratu kāpēc to daru, jo man likās, ka mani pavadīs tas vecais kungs. Mēs piegājām pie melnām koka durvīm uz kurām bija rakstīts, ka šis ir direktora kabinets. Es iegāju iekšā un tur jau viņš stāvēja, melnā uzvalkā, ar karameļkrāsas matiem, kas ir diezgan pārsteidzoši vecam vīram un melnām acīm, kas man liek domāt, ka tās ir tikai lēcas.
