Šo stāstu es domāju rakstīt vairāk fantastikas žanrā. Jo tas man pašai rada lielāku iztēli. Un ceru, ka arī jums ieintresēs.
Atnākusi uz skolu nemanīju nekur apkārt Nikolu. “Laikam esmu atnākusi par agru”, nodomāju,kaut gan dziļi sirdī nesapratu kāpēc viņas vēl nau. Stundas sākās 9:00 , uz pirmo stundu Nikola neatnāca. Sāku raizēties tāpēc uzrakstīju viņai. Viņa vakar man taču rakstīja, ka viņai padomā ir kāds jauns piepelnīšanās plāns.
Visu dienu man Nikola nav devusi ziņu. Tāpēc devos pie viņas pēc pēdējās stundas. Kad biju jau pie viņas mājas atcerējos, kad esmu aizmirsusi to, kad nekad neesmu nemaz aicināta ienākt, jo vienmēr, kad gājām pie viņas viņai pēkšņi radās citi plāni un tā arī neesmu nekad bijusi iekšā.’’ Labi, ja jau esmu atnākusi tad atpakaļ ceļa nav’’, nodomāju un grasoties klauvēt pie durvīm pamanīju, kad liams, kas bij viņu suns, šodien nemaz neskrēja un nerēja uz manis, bet guļ savā būdā it kā es nemaz šeit neatrastos.
Es pieklauvēju pie durvēm, stāvēju un gaidīju līdz tās atvēra Nikolas mamma- Kristena. Viņa izskatījās pavisam nogurusi, tāpēc lieki netaisījos neko jautāt tikai to, kur ir Nikola? Uzdevu viņai jautājumu par Nikolu, bet viņa tikkai paskatījās uz manis ar bailēm acīs.’’ Kas te notiek vai tad šie cilvēki mani neatceras no skolas?’’ Zināju, ka pie Nikolas loga ir kāpnes, jo ,kad viņa bij mazāka vasarās viņa mēdza kapelēt pa tām. Nodomāju, ka jāpamēģina.
Vispirms iemetu pa logu ar akmentiņu tā vismaz filmās dara. Neviens nepienāca tāpēc kāpu augšā. Nu ja jūs domājat, ka tas bij viegli, tad jūs rūgti maldāties, jo kāpnes visu laiku grīļojās.
Tikusi augšā es centos ieskatīties iekšā pa logu. Bet aizkari bij aizvērti. Tad mēģināju atvērt logu, kas man labi izdevās. Iekāpusi pa logu ieraudzīju Nikolu. Viņa gulēja ar vaļējām acīm un asi elpoja. Es pieskrēju pie viņas, bet viņa pat nepakustējās. Un tad viņa teica:’’Tumšie bij šeit, viņi tevi neliks mierā līdz nepievienosies viņiem, tavās asinīs rit Karlosa spēks.” Viņa uzmeta man ātru skatu un pārstāja elpot.
Un tad es apjēdzu, ka manis dēļ nomira draudzene. Kas pie velna ir tumšie? Ko viņiem vajaga no manis?Kas ir Karlos? Un kāds sakars tad bij Nikolai, ja jau viņi meklē mani? Pie durvīm nostājusies stāvēja Nikolas mamma. Viņa pienāca pie manis un teica:’’Bērns tev ir jādodas prom no šīs pilsētas mēs tevi centāmies slēpt, bet tava māte tevi nodava tāpēc tev ir jābēg, savādāk visi tavi tuvie ies bojā.”
‘’Bet man ir tik daudz jautājumi’’,es kliedzošā tonī pat nezinu kāpēc atbildēju. ‘’Nāc lejā mums nav laika.’’ Es vienkārši piekritu un sekoju viņai, jo pati jau vairs nezināju, kas ar mani nav kārtībā.
Sieviete nostājās pie kāda skapīša un izņēma kastīti uz kuras bij rakstīts -Tikkai ārkārtas gadījumā. Nu laikam jau šis ir ārkārtas gadījums. No kastītes viņa izvilka kladi un kaut kādu pudelīti. Tos viņa ielika man rokā un teica, lai pudelītes saturu izdzeru, bet kladi cik vien ātri būs iespējams izlasu. Un tad viņa man teica, lai dodos prom un vairs neatgriežoties.
Nu es vairs neko nesapratu no sākuma viņa bij tik laipna, bet tagad vienkārši izmet mani. Mana galva pulsēja es gribēju, lai es nebūtu piedzimusi. Jo kā izrādās no manis cilvēki tikai cieš.
Es devos prom uz tuvāko autobusu pieturu. Centos saprast kur lai dodos. Man nebija daudz naudas tāpēc nekur tālāk kā par Sidonu, kas ir 2 pilsētas tālāk no Denveras nevarēšu aizbraukt. Pēc 17 minūtēm piebrauca autobuss, es negribīki iekāpu, jo citas izvēles man nav. Nopirkusi biļeti aizgāju uz aizmuguri apsēdos un atvēru kladi.
Nepārstāj rakstīt.