Emīlija#110

Es pateicu ko tādu ko man nevajadzēja teikt.
- Es vakar jūs redzēju a..b.u..ss.
- Paga ko tu redzēji?
- Jūs vakar pārgulējāt?
Saki man.Es pacēlu balsi.
- Nē, kāpēc tu tā domā?
- Kāpēc tad tu mani neielūdzi? Nu jau raudošā balsī teicu.
- Nu, nu eee..
Pagriezos un gāju prom.
Roberts pat man nenāca pakaļ tas mani saskumdināja vēl vairāk.

Pēc stundām kad atgriezos mājās es ieslēdzos istabā un raudāju.
Dzirdēju kā mamma jau bļauj, lai nāku ēst vakariņas, bet es negribēju.Pēc kādas pusstundas Aizmigu.

** Roberts **

Es nezinu kā, lai Emīlijai paskaidro, ka vakar vakarā biju iedzēris un nesapratu ko daru.
Alise mani uzaicināja dejot,es piekritu, bet tālāk neko neatceros.Es neatceros pat kāpēc Emīliju neielūdzu.Skolā es tiešām neko neatcerējos tāpēc nezināju ko viņai atbildēt.

No rīta pamodos par laimi mammas nebija mājās tāpēc varēju notēlot, ka esmu slima.

Visu dienu sēdēju pie telefona un datora, es praktiski vispār neko needu, tikai apelsīnu.

Vakarā kad atnāca mamma un mammas draugs viņi gāja uz randiņu.Es paliku viena.

Pussastoņos dzirdēju zvanu pie durvīm.Es aizsteidzos atvērt, jo tur noteikti vajadzētu būt mammai.Es atvēru durvis, tur bija policists.Es nobijos.

- Labdien, ko vēlaties?
- Labdien mēs meklējam vīrieti, kas nesen bijis pie jums.
- Ko viņš izdarījis? Es biju ļoti satraukusies.
- Viņš ir jaarestē par vardarbību un izvarošanu.Viņš pašlaik bija ar mammu randiņā.Tagan man sākās panika.
- Viņš.. mamma, randiņš.
Nedomāju, ka policists kaut ko saprata, bet skaidrāk nevarēju pateikt.
- Jūs varat pateikt kur viņiem randiņš? Tas ir steidzami!
- Es nezinu, es tiešām nezinu.
Policists izgāja un es paliku viena.Es nokritu uz zemes un sāku raudāt.Es negribu, lai ar mammu kas notiek, es negribu.Mamma no šī ķēma bija stāvoklī, tas ir tik pretīgi.Varbūt viņš viņu izvaroja.Tagad visvairāk gribēju atcerēties bērnību, un mamas apskāvienus.