Nu , es domāju, ka šie stāsti ir 90% pēc patiesiem notikumiem. Vēl gribēju piebilst, ja vēlaties vēl kādu stāstu par šo, ļaujiet man to uzzināt. Vai arī, ja tev ir kāds stāsts, ar ko vēlētos padalīties, droši raksti man uz vēstuli, apspriedīsim šo tēmu 
Saldus sapņus, dienu vai arī kad Tu šo lasītu
Pamodos ap 9 , nomazgājos, mājas bija tikai sencis, pabrokastojām, aizgāju pasedēju pie PC, kamēr ar senci gaidījam, kad māsa ar savu vīru atbrauks no Rīgas . Pēcpusdienā atbrauca māsa un devāmies uz viņu dzīvokli Luznavā turpināt remontu līmēt tapetes utt. Pabeidzam remontu apmēram ap 23.00 devāmies atpakaļ ar ģimeni uz Rēzekni. Braucām , laukā bieza migla, nedaudz lija un izbraucot no Bekšiem neliels ciemats , kautkur vel 10 km līdz Rēzeknei , pekšņi izkrien uz ceļa , nu apmēram starp 16-18 gadiem veca sieviete , blonda , sarkanā jakā , tēvs knapi paspēj izvairīties no viņas viņa izskrēja rokas plātīdama , ar muti bļaudama itkā sauktdama kautko , es veljoprojam atceros viņas satraukto seju , gruti bija pateikt vai viņa bija piedzerusies vai slima vai parasija palidzību , mēs šokā briesmīgi pārbijušies , viņa bez bailēm skrejusi pretī mašīnai , tada sajuta ka viņas mērķis bija tikt zem mašīnas un veikt pašnāvību...
Bija gadījums,kad laukos izgāju ārā vēlā vakara stundā(biju aizmirsis džemperi ārā un negribēju lai tas piesūcās ar mitrumu) Tā nu izejot ārā pie vecajiem klēts pamatiem ieraudzīju tādu kā cilvēka kontūru uz dažām sekundēm,kad biju paņēmis džemperi gāju atpakaļ uz durvju pusi,taču atkal ieraudzīju šo kontūru,tikai tagad tā bija pussabrukušajā saimniecības ēkā aiz loga!Lai arī pati māja ir izremontēta un diezgan glauna,tajā dažreiz var dzirdēt graboņus utt. bet ja majā kkas grab tad to var visādi izskaidrot. Varbūt kāds staigā pa pirmo stāvu,jo sagribējās ēst vai vēl kautko.
Visu savu bērnību esmu pavadījis savā baismīgajā lauku mājā. Māja atrodas starp kokiem. Pavisam neapdzīvota vieta. Kaimiņi? - Tie atrodas 3 km no šīs mājas. Mājā ir nomiruši 2 mani radinieki.. Pirmais bija mans 4. pakāpes vectēvs. Viņš pakārās. Es nezinu kapēc, jo tereiz tur zīvoja tikai viņš un viņa meita. Meita jau bija 16 gadus veca, kad tas notika. Pēc 5 gadiem viņa noslīka mazgājot seju. Vismaz tā līdz šim ir teikts. Tad ievācās citi radinieki, jo mantojums sanāk aiziet viņiem. Protams neatteiksies no tā. Kā nekā, diezgan liela zemes platība. Labi, tagad sākšu. Man bija 15 gadi, tad kad šis viss notika. Bija jau vēls, ārā bija tums, nezinu cik bija pulkstens. Es devos gulēt, kad pēkšņi no sliedēm mani izsita tāda kā klepošanas skaņa. Es klusām gāju pie loga. Palika ~ trīs soļi, tad pēkšņi no griestiem sāka birt tādi kā spīgulīši - spīdīgi pudekļi, nezinu kā to izskaidrot. Tad kad piegāju pie loga, es tā atspūlgā redzēju nevis savu seju, bet gan kāda cita. Man vēljoprojām liekas, ka tas bija vectēvs bērnībā (tas kurš pakārās). Nākošajā dienā, agri no rīta es ar tēvu devāmies no turienes prom. Un bija vēl kaut kas. Kad es izgāju ārā pa durvju slieksi. Man sāka durt/sāpēt sirds. ES VAIRS TUR NEKAD NEATGRIEZĪŠOS, jo man ir tāda sajūta, ka es būšu nākošais.
Bija agrs ziemas rīts. Ārā vēl bija tumšs. Iepriekš vakarā, biju ielikusi rēva drēbes veļasmašīnā. No rīta tās nesu uz viņa istabu. Atvēru durvis, noliku strauji pagriezos un redzēju kā apakšējajā stāvā stāvēja melnādainais vīrietis. Es tiešām pārbijos, jo man likās, ka tas ir zaglis. Es domāju āri aizskriet pie mammas pamodināt, pirms es sāku iet uz to pusi, viņa strauji atvēra durvis un teica : '' Ak mans dievs, paldies dievam, ka tu esi dzīva!' Es nekā nesapratu.Es pagriezos un tur vairs nevienanebija Vēlāk viņa pastāstīja, ka viņa redzēja sapni, ka mani nogalina kāds izvarotājs. Pēc šī notikuma, es tiešām apdomāju visu savu dzīvi.
Es šo sapratu tā, ka viņa bija iekļuvusi mātes sapnī īstajā dzīvē, bet viņas mamma izglāba viņas dzīvību pamostoties no sapņa.
Kā jau lielākā daļa creepy spoku stāsti, ir notikuši tumsā, tā arī šis nav izņēmums.
Toreiz bija ļoti nomācies, lietains laiks. Lietus lija kādas 3 stundas no vietas. Atcerējos, ka neesmu nolicis lāpstu šķūnī, ārti skrēju lai nesalītu. Noliku, skrēju atpakaļ, kad pēkšņi BOOOOOOM. Zibens nozibēja 6 metrus no manis. Es momentāli apstājos, stāvēju uz vietas kādas 5 minūtes. Man bija šoks. Tas bija neizkaidrojami - Zibenī iekšā stāvēja cilvēks, vēl pāris sekundes pēc tā , es vēl redzēju to sievieti. Es iegāju iekšā mājā. Vēl joprojām es biju tāds, kā ne pie pilna prāta. Es nesapratu ko es daru. Šī sievieta mani varteikt bija kā no būrusi. Kopš tā laika, es vairs vispār neeju ārā no mājas, ja ir lietais vai nomācies laiks.
Es šo stāstu sapratu tā, ka sievieti, ko viņa redzēja, bija nosista no zibens. Jo savādāk tas nav izskaidrojas, ka sievietes spoks, atradās tajā iekšā.
Man šodien ejot pa ciematu starp deviņstāveņu ieliņu savus labumus parādīja mētelīšu virinātāja, tā kā viņa bija no bomžu dzimtas, skats bija nāvējošs - Es pat nesaprotu kāpēc esmu dzīvs.
Šis atvieglinās prātu 
Neaizmirsi par to, ko es uzrakstījis esmu ievadā
