Elpa. ~2~2

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elpa-Prologs/724814

~ ~ ~



Pēkšņi mūžīgā tumsas un ēnu pasaule pazūd. Tā atkāpjās pamazām, aiz sevis atstājot tikai nepārpeldamās sāpes.

Šķiet, es neesmu mirusi.

Elpot ir grūti, katra izelpa sākās ar smeldzošām sāpēm krūšukurvī, lēnām izplešoties pa augumu. Ieelpas ir lēnas un trīsošas, kakls sūrst un elpot šķiet neiespējami.

Man salst un rīklē deg miljoniem uguns liesmu. Ir ļoti grūti domāt par ko citu, ja sāp, tik ļoti sāp. Kaut kur kakla artērijas apvidū briest dīvaina, stindzinoša sajūta, kas nemanot, ik pa brīdim liek sarauties.

Nekad, savā sešpadsmit gadus ilgajā mūžā, es neesmu jutusies tik neaizsargāta un vāja. Šī sajūta nogalina.

Es nesaprotu kas notika, lai cik ilgi es prātotu, manā galvā neaust atbildes. Vienu brīdi es gāju, tad pēkšņi manā acu priekšā nogalināja zēnu un tad mirusi biju arī es.

Es esmu mirusi?

Šādi guļu jau mūžību, līdz saņēmusi visus savus spēkus, paveru plakstiņus. Pat tas prasa piepūli. Man pretī verās tumšā krāsā tonēti griesti.

Varbūt esmu Paradīzē. Varbūt- Ellē.

- Tu esi pamodusies. - pasauli satricina maigs, bet noteikts apgalvojums, kas sirdij liek nepamatoti satrūkties. Uzmanīgi atspiežos pret elkoņiem un izbrīnīta paveros apkārt. Visa telpa čukst vārdos neizteiktas teikas un leģendas. Tā ir nepieradināta neigaisa tonī, griesti ir pustumsas melni, izroboti ar dažādām, haotiskām, tumšām līnijām, sienas ir pilnīgi zilas un grīda ir pārklāta ar pieticīgi tumšu laminātu. Šī tumsība mani mulsina. Telpā nav neviena loga, vienīgais gaismas avots ir pie sienām piestiprinātās laternas, kas laiž dīvaini noslēpumainus gaismas starus uz tumšās sienas. Netālu no durvīm ir nostājusies kāda sieviete. Viņu noteikti nevar nosaukt par parastu. Sievietes vaibsti ir jauneklīgi un salti, bet kaut kas viņas spēcīgi strāvojošajā aurā skaidri kliedz, ka viņa ir pieredzējusi daudz vairāk. Sievietei ir gari, pilnīgi melni mati, kas kā aizskars krīt pāri viņas staltajiem pleciem un augumam.

- Kur? - apmulsušā, nedaudz satrauktā un trīsošā balsī nosēcu. - Kur es atrodos? - šis jautājums sievietes neticami bālajā sejā ievieš dabiski platu smaidu.

- Nesatraucies, Stella. - viņa saprotošu smieklu pavadīta nosaka. - Viss ir tieši tā, kā tam ir jābūt. - skaudīgi nolūkojos viņas sejas vaibstos, tie ir tik neticami skaisti. Katra līnija un kaula izliekums liekās izkalts bālā marmorā. Šis skaistums sāp.

- Par ko jūs runājat? - izmisusi sarosos un sajusdama atkārtotas sāpes kaklā, ar klusu izelpu saraujos. - Kas ir tieši tā, kā tam ir jābūt? Es nesaprotu. -

- Tagad tava dzīve mainīsies. Mainījusies esi Tu. -

- Kā to saprast? - man sāk sāpēt galva un prātu pārņem dīvains reibonis.

- Neizturamās sāpes ir normāla parādība, pēc dažām dienām tās pāries. - ieraudzījusi manus vaibstus, viņa saprotoši norāda. Kunģis apmet kūleni. - Es esmu Kēra. Un es, tieši tāpat kā tu, vairs neesmu cilvēks. -

- Es neesmu cilvēks? - paniskā balsī iesaucos, ļaudama balsij izplūst pa telpu un sabiezēt gaisā. - Kas tad es esmu? -

- Vēl aizvakar, tu tiešām biji cilvēks. Tu smējies, elpoji, priecājies un raudāji, bet tagad tas vairs vienkārši nav iespējams. -

- Ko? - šķiet, tulīt izvemšos. Es vēlos raudāt, bet asaru nav, es jūtos tik tukša.

- Cilvēki nekad nenovērtē to, kas viņiem dots. - Kēra domīgi novelk, šķiet, pat domas par to, viņai uzdzen sliktu dūšu. - Bet tad, kad tas tiek atņemts, viņi beidzot saprot. Naivi. - klusums ieilgst un sajaucās ar istabas ēnām.

- Kas es esmu? - klusi iejautājos, kaut arī zinu, ka neesmu gatava dzirdēt atbildi. Kēra neatbild. - Kas es esmu? - nosēcu jau skaļāk. - Kas esi tu? - pēc neilga klusuma es saņemu atbildi.

- Mēs esam Nakts Bērni, Tumsas Ļaudis, Asins Dzērāji, katrā tautu mitoloģijā, mūs dēvē savādāk, bet parasti, pēc pasaulīgo domām, mēs esam- 'Vampīri". - visa mana pasaule sadrūp smalkos gabaliņos un aizpeld vējā. Nu, man vairs nav nekā. Elkoņi vairs nav spējīgi mani noturēt un es ar saraustītu izelpu smagi atgāžos balti gludinātajos palagos. - Pasaulīgie ir uzņēmuši filmas un sarakstījuši romānus, taču nekas no tā nav tiesa. - galvā atkārtoti skan vārds "Vampīrs", tas izklausās tik neticami un muļķīgi. Tā nevar būt tiesa. - Par Vampīriem var pārdzimt vai kļūt. Šajā gadījumā, tu esi iezīmēta. Bet.. ir viens liels bet. Ar tevi tas nav tā, kā tas notiek parasti. Tu atsķiries. Tevi, Stella, neiezīmēja parasts vampīrs. -