Čaviņš šovakar!
Lūzums
Vīrietis. Tumša istabiņa. Veca sieviete gultā. Vīrietis, pie kura es šodien biju – psihologs. Viņš noskūpsta sievieti uz pieres. Zinu. Es zinu, ka tā ir viņa mamma. Viņas skatiens veras tālumā, it kā atrastos kaut kur citur, taču uz lūpām rotājas maigs smaids, viņa paskatās uz savu dēlu. Abi sēž klusumā, raudzīdamies viens otrā. Bezvārdu mātes un dēla mīlestība. Sieviete aizmieg un klusi šņākuļo. Vīrietis pieceļas kājās, viņa sejā redzamas smagas noguruma pēdas, acis ir noraudātas. Mātei vairs nav atlicis daudz, tas burtiski redzams viņa kustībās, kas izkliedz milzīgas sirdssāpes.
Istabiņā kaut kas plīst, viņš satrūkstas un iekliedzas, spogulī ieraudzīdams sarkanmatainas sievietes tēlu.
Netici? – tā čukst. Vīrietis cenšas izberzēt acis, it kā tās būtu vēlās nakts halucinācijas.
Netici? – mana mamma atkārto. Es zinu, ka viņa taisās izdarīt kaut ko sliktu. Viņa man speciāli rāda šīs ainas. Es nespēju pamosties, jūtu, kā viņa tīksminās par manām bailēm. No viņas strāvo ļaunums. Es nevaru pakliegt, es nevaru neko. Atkal es esmu vainīga.
-Tu neesi īsta! – vīrietis panikā kliedz.
Un kā vēl esmu. – Mamma iekliedzas un izšaujas cauri vīrietim, viņš bezspēkā, kampdams gaisu, nokrīt uz zemes, un es esmu spiesta noskatīties. Sapnī nevar aizvērt acis. Tā ir vienmēr, kad sapņo sliktu sapni, tu zini, ka tas ir tikai sapnis, bet tik un tā baidies. Taču šis notika realitātē, tikai es atrados savās mājās. Es pat nezinu, kur Prūvers dzīvoja.
Pēkšņi es vairs neko neredzēju, es biju vīrieša ādā, juzdama viņa bailes. Manas bailes auga augumā. Esot Prūverā, es neko nevarēju izdarīt tikai just.
Mātes nagi žņirkstēja viens pret otru, jutu to pieskārienus sejai. Jutu vīrieša domas. Viņa vienīgā doma – viņa mamma, kas bezpalīdzīga guļ gultā. Taču es samanīju arī savas sejas apveidus viņa prātā – viņš nožēloja, ka neticēja, viņš bija redzējis daudzus bērnus ar iedomu draugiem, bet neviens no tiem nebija īsts.
Tagad jau es atrados savas mātes vietā. Labpatikā noskurināju lūpas, ļaudamās ļauniem smiekliem. Es jutos kā visu dzīvību pavēlniece. Es likšu viņam mirt. Mans „es” centās pretoties, bet tas saplūda ar mātes ļaunumu, rezultātā es biju viņa.
Ar nagiem saplēsu vīrieša apģērbu, juzdama, kā no viņa bailēm aug mani spēki. Lēni un baudkāri slidināju pirkstus pa viņa kaklu. Prūvers sēdēja sastindzis un nevaldāmi trīcēja. Viņš raudāja.
Es centos apturēt māti, bet spēju nevaldāmi plosīt viņa miesu. Viņš nekliedza, lai nepamodinātu savu mammu. Vīrietis izrāvās no plosīšanas un metās uz loga pusi, aši to atrāva. Uzmetis pēdējo skatienu mātei, minstinājās, taču izleca manu roku pagrūsts.
Es atkal biju Prūvera ādā. Lidojums no divdesmit pirmā stāva. Kritiens uz leju. Brīvība? Nē, smaga apziņa, ka palikuši neizdarīti darbi, apsolījums parūpēties par slimo māti. Tik brīvi un reizē smagi. Saullēkta pielijušās krāsas, maiga vēsmiņa. Straujš karstums šaujas pa visu ķermeni, it kā tas degtu. Tas kļuva lielāks un lielāks, ausīs sāka džinkstēt, galvā palielinājās spiediens, apziņa sāka migloties. 3 metri... 2... 1...
Milzīgs karstuma vilnis, sāpes, tukšums... vis...
***
Smagi elsodama, piemetos gultā sēdus.
-Ko es esmu izdarījusi? – šokā sev jautāju.
Es neko nezināju par to cilvēku, kas it kā neuzklausīja mani. Viņš tikai vadījās pēc pieredzes, viņš nezināja, ka eksistē spoki, viņš tikai nezināja... Prūvers bija labs cilvēks, kas mīlēja savu mammu, kas dzīvoja mazā dzīvoklītī. Zāles mammai droši vien bija ļoti dārgas. Viņam nebija pat kaķa. Es nogalināju nevainīgu cilvēku.
Maigās saitītes manā sirdī pārtrūka, sadalot to atkal miljons gabaliņos, jutu, ka iekšēji viss asiņo, es nespēju paciest šo apziņu. Jūtos tā ir kā es būtu putns, kam atņemti spārni, un spēju vairs tikai nožēlojami vārtīties pa zemi, cenzdamās pacelties gaisā.
Tik daudzi miruši manis dēļ. Es vairs negribu skaitīt, cik cietuši manas eksistences dēļ.
Mamma mani ienīst un grib manu nāvi, viņa grib, lai es to nodaru pati sev tāpat kā viņa. Lai atņemu savu dzīvi kāda cita dēļ. Man dziļi iekšēji sāp, kaut kas plēš pušu manas krūtis, neļaujot man pacelties spārnos.
Ja pasaulē mīt vairs tikai sāpes, tad kāda jēga centies to padarīt labāku. Visi mani sauc par slepkavu, visi domā, ka es visus nogalinu, bet ja tā padomā... tad es esmu vainīga, es esmu burtiski vainojama visos pāri darījumus, cilvēkiem sāp manis dēļ.
Kā smags akmens man pāri veļas visu cilvēku iespējamās dzīves. Viņi varēja turpināt dzīvot, bet es viņiem to atņēmu. Es nespēju paciest šo apziņu, tā griežas manī iekšā kā inde, izplatīdamās kā melni taustekļi, saindējot organismu.
Man rokās parādās tablešu pudelīte. Tik viegli. Izdzert tās visas laukā. Nomirt tāpat kā noslīkt upē. Man nav vairs palicis neviens, kura dēļ būtu vērts dzīvot. Mani neuzklausa un man netic. NEVIENS.
Bez ūdens izdzeru visas trīsdesmit tabletes, tās ir rūgtas, taču man ir vienalga. Prūvers teica, ka tās ir stipras, un es jau sāku just vieglumu galvā kā pēc alkohola lietošanas. Zem segām saraujos čokurā, gaidīdama, kad nožēlojamā vainas apziņa pazudīs.
Acu plakstiņi kļūst smagi kā akmeņi, es vairs necenšos tos noturēt. Mana sagruvusī pasaule sabrūk vispār, skanot smagiem būkšķiem. Nekādu sāpju. Tikai miers un klusums. Trauslais dzīvības diedziņš atkal trūkst, mani nekas vairs neuztrauc.
Atkal. Tas ir tik viegli...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-47/640646
