Aloha! Šo nodaļu nodrukāju dēļ saviem uzticīgajiem spociņiem, par spīti nepabeigtajai vēstures prezentācijai. Baudiet!
Bēgšana
Telpā valdīja krēsla, jo laukā sāka aust saule. Sems bija strauji uzlecis kājās un devās uz palātas durvju pusi. Viņš ar baiļu pilnām acīm palūkojās uz mani. Bailes – tās ielīda visās manās ķermeņa šūnās. Iespiedās iekšā, liekot aparātam man blakus strauji un ritmiski pīkstēt.
Puisis šaurā spraudziņā pavēra durvis tik daudz, lai varētu pabāzt laukā galvu.
-Kas tur notiek? – čukstus jautāju, lai arī zemapziņa burtiski kliedza, kas ir vainīgs.
-Māsiņas skraida, visi pacienti ir izskrējuši laukā no palātām. Viņi sēž sarāvušies čokuros un raud, vaid, kliedz. Visi ir panikā, - Sems komentēja, kas notiek gaitenī.
Tajā mirklī es sajutu viņas klātbūtni, saltas tirpas pārņēma miesu, it kā sīkas ledus adatiņas.
-Sem? – gandrīz vai iesmilkstējos. Puisis paskatījās uz mani ar izbiedētām acīm. Viņš arī bija sajutis.
-Ģērbies, - viņš nokomandēja. Vēl pirms paspēju, ko iebilst, Sems iesita sev pa pieri, - Idiots? Es tev palīdzēšu, mums pēc iespējas ātrāk ir jāpazūd no šejienes, - Sems aizvēra durvis. Viņš no plaukta pie sienas paņēma manas drēbes, kas, kā manīju, bija jau izmazgātas un sausas. Viņš ļoti uzmanīgi un saudzīgi atvienoja sistēmu un uzlīmēja plāksteri, kā arī atvienoja pīkstošu aparātu. Puisis palīdzēja man pieslieties sēdus. Rētas sāka nežēlīgi smelgt, cietos par spīti mātei. Kura māte būtu spējīga ko tādu nodarīt savam bērnam? Sems noliecies turēja bikses, lai tajās varu iebāzt kājas, cik labi, ka tās bija mājas bikses, kas bija platākas nekā parastās. Viņš ātri uzrāva tās uz augšu. Man riebās būt nespējīgai. Riebās. Man uz pleciem tika uzmests mētelis, kas ticis paņemts no mājas. Sems paķēra Mišelas dienasgrāmatu. Iebāzu kājas čībās, un mēs devāmies laukā no palātas. Jutu, kā mātes skatiens duras manā mugurā.
Gaitenī valdīja jezga, visi grūstījās un spiedās viens otram virsū, šķita neiespējami pasaudzēt rokas, kuras sedza balti pārsēji. Bet jezgas dēļ mums nebija problēmu tikt projām.
-Šeit, - Sems norādīja uz kāpnēm, drīz jau atradāmies ārā.
Bija auksti, bet bija arī nenoteikta drošības sajūta, it kā māte laukā nevarētu eksistēt. Tā vien šķita, ka viņa barojas no bailēm, visur, kur vien viņa ieradās, valdīja bailes.
-Kur tālāk? – zobiem klabot, iejautājos.
-Nezinu, pašlaik nekur neliekas droši, - viņš noteica.
-Ejam, labāk mājās, - iegaudojos, man sala, ka es biju gatava atgriezties tajā ellē.
-Es ceru, ka viņai vienam vakaram būs gana, - Sems skumji novilka. Nekur uz šīs mazās pasaulītes nebija droši.
Sākām jau soļot uz māju pusi, kad mūsu priekšā apstājās policijas mašīna ar mirgojošām ugunīm.
-Ketrīn?! Ko pie velna tu dari? – atpazinu tēta balsi.
-Es... – iepīkstējos, vēl neatguvusies no šoka, ka tētis mani pieķēris bēgam no slimnīcas un mammas... Tāpat nebūtu jēgas skaidrot.
-Es negribu tur vairāk palikt, - noteicu.
-Kas sacēla to jezgu un izrāva mani no miega? – viņš bija īgnā noskaņojumā.
-Mam... nezinu, - teicu.
-Labi, kāpiet mašīnā, es visu nokārtošu par tavu izrakstīšanu, pazvanīšu Lerijam, lai brauc šurpu, galu galā viņam ir nakts maiņa, ne man, tad aizvedīšu jūs mājās, - tētis smagi nopūtās.
Iesēdāmies ar Semu mašīnas aizmugurē, kur rokturi bija tikai no ārpuses. Sajūta bija kā slazdā. No visas sirds cerēju, ka mamma liks mūs miera vismaz uz laiciņu, gana sāpju man nodarījusi, gana baiļu es esmu piedzīvojusi. Gana esmu cietusi.
Sirds sarāvās čokurā , izdzirdot čukstus savā galvā.
Tas vēl nav nekas meitiņ...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-19/636896">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-19/636896
