Nu čaviņas! Rīt man atkal jādodas uz skolu, kur savas idejas varu skribelēt tikai kladēs. Centīšos katru vakaru ielikt pa nodaļai. P.S. paldiesiņš par plusiņiem! Gaidīsim ātrāk pavasari, kas „maķenīt” aizkavējies!
Tā pati ceturtdiena
Nojautu, ka koka lādītē kaut kam bija jābūt, jo tukšas lādītes parasti nestāv, paslēptas skapja tumšākajā stūrī.
-Liec mani mierā! Šī ir mana dzīve, pieņem to vai nē! – vārdus gandrīz vai izkliedzu. Dusmas pārņēma mani gan iekšēji, gan ārēji. Kāpēc viņa nevar mani likt vienkārši mierā?
-Vai es izdarīju kaut ko nepareizi? Es varu iet projām, - dzirdēju Sema balsi sev aiz muguras. Vienu mirkli nobijos, ka viņš atkal ir kails, bet atviegloti nopūtos, kad ieraudzīju, ka puisim ap gurniem ir dvielis. Mans dvielis...
-Tas ir mans dvielis, - aizrādīju.
-Ņem, es tev to varu atdot, - Sems, viltīgi smaidot, ķiķināja. Viņš tiešām ķiķināja, ka es nevarēju neiesmieties.
-Paturi labāk to sev apkārt, - smejoties atteicu.
Atmetu saviem centieniem kaut ko atrast. Atradu tēta skapī pāris drēbju kastes, kuras sen jau bija jāuznes uz bēniņiem.
-Atrodi sev kaut ko, - iedevu Semam vienu no kastēm.
-Tavs tētis neiebildīs?
-Tās ir viņa vecās drēbes. Nav sievietes, kas aizņemtu viņam visu skapi, tāpēc tur arī sakrājas viņa vecās drēbes, - paskaidroju.
-Tu nopietni?
-Kas?
-Tavam tētim ir Havaju šorti, - Sems atkal ķiķināja.
-Viņš pagājušajā ziemā tīrīja sniegu, uzvilcis šos šortus, - iesmējos, atcerējusies, ko tik viņš nav darījis, lai padarītu mūsu vienmuļo dienu krāsaināku.
Sems aši uzrāva kājās šortus un pelēku kreklu. Apmierināts ar rezultātu, viņš pasniedza man manu slapjo dvieli. Šķiet, duša puisi atdzīvinājusi.
-Ejam, pagatavošu brokastis. – Bikstīju Semam pa muguru ar rādītājpirkstiem, mudinot viņu doties uz virtuvi.
Uzliku pannu uz plīts, līdz tā sasilst, izņēmu no ledusskapja četras olas. Sems smērēja uz maizītēm sviestu un bija jau atradis krūzes kafijai.
Situ olu uz pannas, un no tās izkrita olas baltums, kas uzreiz uz pannas palika balts, bet dzeltenums nebija dzeltens, tas viss bija tumši sarkanā krāsā, būtībā tas izskatījās pieliets ar asinīm. Otrai olai dzeltenums arī bija asiņains. Un tagad no pannas uz mani it kā lūkojās divas asiņainas acis. Norāvu pannu no plīts.
-Droši vien vistām kaut kādas problēmas, - Sems noteica, skatoties uz pannu. Es zināju, ka pie vainas nebija vistas.
-Ēdīsim brokastu pārslas un maizītes, - tikai noteicu.
-Man nekas nav pretī. Es ēstu jeb ko, patlaban iedomājos, ko es ēstu, ja tu mani nebūtu izglābusi, - Sems domīgi novilka, uzlikdams uz galda divas kūpošas kafijas tases. Tikmēr es olas nobēdzināju miskastē. Divās bļodiņās iebēru brokastu pārslas, bet kad lēju virsū pienu, tas bija savilcies kunkuļos un nelabi oda. Es biju gatava sākt raudāt.
-Govis arī var sabojāties, - nu jau nedrošāk Sems ieminējās, aplūkojot piena derīguma termiņu un noskaidrodams, ka tas vēl ir derīgs.
-Man vienalga, - aizsmakusi noteicu un apsēdos pie galda. Uz sviestmaizes uzliku divas tomāta šķēles un ēdu, kaut arī apetīte man bija zudusi. Sems bija jau notiesājis veselas trīs maizītes.
-Sem?
-Nu? – viņš ar pilnu muti ziņkārīgi paskatījās uz mani.
-Ko tu vakar domāji ar to, ka arī dzirdi VIŅU? – jautājums beidzot spruka ārā, un būs arī otrs cilvēks, kas zina par manas mammas spoku.
Viņš jau norija milzīgo kumosu un gatavojās atbildēt, kad ar sparu atvērās mājas parādas durvis, un pa tām iekšā ienesās melnā mētelī tērpies stāvs. Es atpazinu savu draudzeni Leilu. Kāpēc viņa nebija skolā? Telpā ieplūda aukstais pavasara gaiss, pamanīju, ka Sems ir nesaprašanā un sarāvies no aukstuma. Aši aizvēru durvis un manās skavās iekrita Leila, kas histērijā raudāja. Es turēju draudzeni ciešāk kā parasti, jo jutu kā viņai sāp.
Viņa aizsmakušā un saraustītā balsi čukstēja, -Ir... ir noticis, kas b...b...briesmīgs...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-13/635658">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-13/635658
