Kitija
Kāpēc man raksta Andra bijušā? Kā viņa zina, kas es esmu un kur dzīvoju? Rokas sāka drebēt un vairs nezināju, kur sevi likt. Man vajag parunāt ar Andri, bet vēlāk. Klienti drīz būs klāt, tāpēc man jācenšas pievērsties darbam.
„Marija,
Viss bija pārāk labi, lai ilgāk turpinātos.. Pie Andra gāja ļoti labi, bet man pienākusi vēstule no viņa bijušās. Šobrīd neko nesaprotu un man drīz ieradīsies klienti, apsolu vēlāk uzrakstīt, kad pati tikšu skaidrībā.
Lai Nilo sabučo tavu punci no manis.
Mīlu,
Beta”
Nosūtot vēstuli māsai, ķēros klāt darbam. Ik pa laikam manī skanēja Kitijas rakstītie vārdi, bet centos par tiem nedomāt. Ja Andris man neko nepaskaidros, tad varēs aizmirst par mani! Es nevēlos cīnīties ar kādu, ko nekad neesmu satikusi. Viņš bija tik greizsirdīgs uz Kasparu, nebija pārliecināts, ka es saku taisnību! Bet ko gan viņš pats neatklāj? Kāpēc vispār man tā Kitija kaut ko raksta ..
- Drīkst ienākt, - klusi pieklauvējot un atverot durvis jautāja Zane, - Ir desmit.
- Jā, nāciet iekšā, - priecājos, ka tagad man būs vēl lielākas iespējas novērst domas.
Zane izskatījās vainīga, bet es nepievērsu tam uzmanību, kas bijis, tas bijis, tagad jāstrādā. Līdz divpadsmitiem pielabojām prezentāciju un, kad uzzvanīja Andris, lai paziņotu, ka klienti klāt, devos pie viņa.
- Jūs turpiniet darbu pie saderināšanas, - noteicu Zanei un Dāvim un kopā ar viņiem izgāju no sava kabineta.
Klienti jau sēdēja dīvānā, kad ienācu pie Andra.
- Un te ir arī Elizabete, - Andris, ieraugot mani, priecīgs paziņoja, - Viņa varēs sīkāk pastāstīt par izstrādātajiem plāniem.
Veltīju visiem, izņemot Andri, sirsnīgu smaidu. Andris pamanīja mana garastāvokļa maiņu un jautājoši paskatījās manī, izlikos, ka neredzu viņu. Viņš man vēl atbildēs par savu Kitiju!
Pusstundas laikā biju izstāstījusi visu, ko vēlējos pateikt un klienti bija apmierināti ar redzēto. Tas nozīmēja, ka Ziemassvētku pasākumu Madonā tiešām organizēsim mēs.
Ap diviem, varēju atvadīties no visiem ar priecīgu smaidu.
- Elizabete? – Andris neļāva man nozust no kabineta.
- Man jāatgriežas pie darba, - centos atrunāties.
- Kas noticis? – viņš bija noraizējies, - Es redzu, ka tevi kas nomāc.
Pagriezos un nikna viņam tuvojos.
- Nākošreiz, kad pārmet man par maniem draugiem, vismaz esi atklāts tu pats, - biju nikna uz viņu.
- Kas noticis? – Andris bija galīgi apjucis.
- Tu tiec galā ar savām draudzenēm un bijušajām, - atcirtu, - Tad arī varēsim parunāt normāli, - atteicu un devos ārā no kabineta. Emocijas bija sakāpinātas un es nevēlējos turpināt sarunu. Aizvēru durvis mierīgi, lai Anna neko nesaprot un devos atpakaļ uz savu kabinetu.
- Es tevi nesaprotu, - Andris man sekoja, - Kāpēc tu piemini manas bijušās, - viņš izskatījās apmulsis.
Neko nesakot, padevu vēstuli viņam. Viņa acīs parādījās pārsteigums un apjukums.
- Es visu nokārtošu, - Andris bija satraucies un viņa rokas nodeva, viņa iekšējo nemieru.
- Un tu neko nevēlies teikt par to visu? – šokēta skatījos viņā.
- Tur nav daudz ko stāstīt, - viņš pagriezās uz izgāja no kabineta.
Apsēdos savā krēslā un skatījos uz aizvērtajām durvīm. Es zināju tieši tik pat daudz cik pirms tam. Es nezināju neko!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-47dala/636623
Iestajusies atkariba! 
