Ciemos
Uzvelkot virsdrēbes biju gatava doties. Andris jau mani gaidīja pie izejas durvīm.
- Mums vēl jāiebrauc pie tevis? – Andris jautāja.
- Kāpēc? – nesapratu viņu.
- Nu varam jau arī no rīta, - viņš smīnot piebilda, - Jo cik saprotu, tad šajā apģērbā tu rīt nevēlēsies ierasties darbā.
- Tātad tu visu esi izplānojis, - smaids manā sejā kļuva arvien lielāks.
- Tad šovakar vai no rīta? – jautājums tika atkārtots.
- Labāk jau šovakar, - atzinu.
- Tad dodamies, - atverot smagās durvis Andris aicināja.
Iesēžoties mašīnā, domas kavējās pie darba. Man gribējās izplānot Laurai īpašu saderināšanās pārsteigumu un negribēju kļūdīties. Domās pārcilāju visas iespējas un variantus.
- Par ko tu tik ļoti esi aizdomājusies? – mani iztraucēja Andra balss tonis.
- Par darbu, - kautrīgi atzinos.
- Darbu jāatstāj darbā, tagad tu esi tikai mana, - viņš aizrādīja.
- Gan jau spēšu laboties, - koķeti piebildu, piemiedzot ar aci.
- Ja tu tā turpināsi, tad nespēšu koncentrēties satiksmei, - balss pēkšņi kļuva rūcoša un iekāres pilna.
- Pats mani mudini uz tādām lietām ..
Bijām jau nonākuši pie mana dzīvokļa.
- Dod man desmit minūtes laika un es būšu atpakaļ, - verot vaļā audi durvis noteicu.
- Nevēlies, lai pavadu tevi, - Andris bija pārsteigts.
- Tad ar desmit minūtēm būs par maz, - smejoties atteicu un aizvēru durvis, dodoties dzīvokļa virzienā.
Uzskrienot augšā, paņēmu lielo somu. Ieliku tajā gandrīz pirmo, ko skapī ieraudzīju, jo nevēlējos kavēt. Iemetu kosmētiku, smaržas un zobu birsti. Likās nekas nav aizmirsts, tāpēc varēju doties atpakaļ. Pārbaudīju arī pastkastīti, tajā bija vēstule. Pat nepaskatoties no kā, ieslidināju vēstuli somā un steidzos prom.
- Tu esi vienīgā man zināmā sieviete, kas pasaka, ka vajag desmit minūtes un tās tiešām ir tikai desmit minūtes, - Andris neticīgi skatījās manī, kad biju jau apsēdusies viņam blakus.
Tas mani sasmīdināja. Sirsnīgi iesmējos.
- Nav jau ar mums sievietēm tik traki, - vēl joprojām smejoties atteicu, - Mēs kavējam, kad vēlamies, lai gan vienmēr varam būt laikā.
- Tagad tu man atklāj jūsu noslēpumus, - arī Andris iesmējās.
- Svarīgākos tāpat tu neuzzināsi, - koķeti atteicu.
Varējām uzsākt atkal ceļu. Mašīnā skanēja radio un es vēroju Rīgu. Ik pa laikam uzmetu skatienu Andrim, viņš bija aizdomājies. Bet arī viņa acis reizēm mani nopētīja. Viņa skatienu sajūtu vienmēr.
- Esam klāt, - Andris paziņoja apstājoties pie trīsstāvu ēkas. Šis bija jauno dzīvokļu rajons. Mājas bija jaunas un krāšņas, - Es dzīvoju otrajā stāvā, - norādot uz saviem logiem Andris piebilda.
- Skaista vieta! - klusi iesaucos.
Rajons bija kluss un mierīgs. Varēja redzēt bērnu laukumā māmiņas, kas nesteidzīgi ļāva saviem mazajiem rakariem spēlēties. Iela bija tālāk no mājām, tā netraucējot šo mieru. Izkāpjot no mašīnas, Andris atvēra man durvis. Veltīju viņam smaidu. Paņemot mani aiz rokas, viņš veda mani uz savām mājām.
Atverot dzīvokļa durvis, es iegāju gaišā un lielā koridorā. Šajā telpā gaismas bija uz kustību sensoriem, to pat es sapratu.
Palīdzot man novilkt mēteli un nolikt somu, Andris padeva čības. Devos apskatīt pārējo dzīvokli.
Kad jau vēlējos iet iekšā istabā, man pie kājām kāds pieglaudās. Paskatoties uz leju, ieraudzīju baltu kaķēnu.
- Cik viņš ir jauks, - pieliecos un noglāstīju mazo dzīvnieciņu.
- Tev patīk kaķi? – Andris mani novēroja.
- Ļoti, - atzinos, - Kad būšu iekārtojusies savā dzīvoklītī, tad noteikti sev uzdāvināšu pelēku minci.
- Kāpēc pelēku? – sekoja kārtējais jautājums.
- Tādu es vēlos, kopš sevi atceros, tikai nekad nav bijuši piemēroti apstākļi , lai man tāds būtu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-40dala/636135
