Garais rīts
Tieši vienpadsmitos es beidzot izvēlos no gultas. Nemaz necentos slēpt savu ķermeni, tāpat bez nekā devos uz vannas istabu nomazgāties. Pagriežot ūdeni, negribīgi ļāvu tam noskalot no sevis Andra smaržu. Negribēju, lai darbā kāds nojauš. Paņemot dušas želeju, manu roku kāds apstādināja ..
- Es tev palīdzēšu, - noskūpstot manu mitro kaklu Andris ierunājās. Zosāda pārņēma ķermeni. Tieši tik patīkami bija viņa skūpsti.
Pagriezos pret atnācēju un paceļot rokas, ļāvu viņam sevi ieziepēt. Viņš to darīja nesteidzīgi un kaitinoši lēni. Tā vien vēlējos būt atkal viņa. Lai Andris labāk saprastu manas emocijas, arī es paņēmu dušas želeju un sāku maigi mazgāt viņu. Tikpat nesteidzīgi un uzbudinoši. Viņš valdīja pār sevi divdesmit astoņas sekundes, es klusi skaitīju līdzi. Pēc tam mūsu lūpas atkal bija sakļāvušās.
Parasto desmit minūšu vietā, ko man prasa rīta duša, mēs tur pavadījām vismaz pusstundu. Pilnīgi tīri un svaigi, beidzot izkāpām no vannas.
- Man šķiet tev vajadzēs vēl pārģērbties, - klusi noteicu.
- Kāpēc? – Andris apjucis paskatījās manī.
- Anna noteikti pamanīs, ka tev ir vakardienas krekls mugurā, - smaidot atteicu.
- Bet mani tas neuztrauc, - paraustot plecus, viņš mierīgi piebilda.
- Bet es ļoti negribētu, lai ofisā sāk klīst baumas, - nedaudz kautrīgi paskatījos uz viņu, - Tas traucēs darbam.
- Nu labi, - noskūpstot mani uz lūpām, Andris teica – Tikai tevis dēļ uzvilkšu to kreklu, kas stāv man mašīnā, - viņš nedaudz iesmējās.
- Tev mašīnā ir vēl viens krekls, - mazliet šokēta uzlūkoju smaidošo Andri.
- Man tur ir ne tikai viens vien, - smaids kļuva platāks, - Nekad taču nevar zināt vai kaut kur nenosmērēšos, tāpēc esmu gatavs visām dzīves situācijām.
- Tu mani pārsteidz arvien vairāk, - atzinos.
- Bet tu varētu doties saģērbties, savādāk es par sevi negalvoju, - norādot uz savu vīrietību, Andris ar iekāri uzlūkoja manu augumu.
- Jau skrienu, - pagriezos un devos skapja virzienā. Ja mēs tā turpināsim, tad darbā tā arī nenokļūsim, bet man vēl šodien jāapskata Dāvja un Zanes prezentācija, kā arī jāizrunā idejas par saderināšanās ballīti.
Kamēr izvēlējos, ko vilkt mugurā, dzirdēju, ka Andris atslēdz dzīvokli un aiziet līdz mašīnai. Zināju, ka viņš būs atpakaļ.
Šodien nolēmu vilkt tumši brūnos klasiskos svārkus un krēmkrāsas blūzīti. Kad durvis atkal atvērās, es stāvēju jau pie spoguļa un vēl nedaudz klāju uz sejas pūderi. Iesmaržinoties biju gatava doties.
Andris istabā bija pārģērbies. Tagad viņam bija melnas džinsu bikses un brūns krekls.
- Tu man pieskaņojies? - ieraugot līdzīgos toņus, jautāju. Andris pacēla acis un nopētīja mani.
- Tā izskatās, - viņš plati smaidot piekrita.
- Palīdzēsi aiztaisīt rokas sprādzi, - lūdzu. Jo tā bija līdzīgos toņos kā mans apģērbs, bet tās aiztaisīšana man vienmēr sagādāja problēmas.
Andris taisot ciet pērļu rokassprādzīti, maigi ar pirkstu galiem pārbrauca pār manu delnu. Paceļot acis, jutu kā sārtums ieplūst manos vaigos.
- Dabīgais vaigu sārtums ir pats labākais, - viņš nedaudz piesmacis atzina.
- Mums jādodas, - novērsos no mulsinošā skatiena un devos uz koridoru uzvilt apavus un mēteli.
- Tev palīdzēt? – vērojot manas darbības, Andris laipni piedāvāja.
- Šoreiz labāk es pati, - koķeti atteicu, - Savādāk mēs tiešām kavēsim.
Pieklājīgi atverot durvis, viņš aicināja mani izejas virzienā. Iekāpjot mašīnā jutu neizsakāmu mieru.
- Šovakar tev kaut kas ir ieplānots? - jau uzsākot braucienu jautāja Andris.
- Tikai darbs, - atteicu.
- Varbūt pēc darba vēlies atbraukt ciemos? – viņš nepārliecināts ierosināja.
- Varbūt ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-37dala/635971
