Izklaide
Pieveicot pudeli vīna, noskaņojums palika arvien jautrāks. Mēs bijām gatavi doties iekarot Rīgu.
Uzvelkot savu rudens mētelīti un zābaciņus, sekoju Kasparam, kas jau bija atvēris ārdurvis un gaidīja mani.
Nonākot uz ielas, sajutu vēsu vēju, kas sitās sejā, bet man nebija auksti. Kaspars paņemot mani pie rokas, virzīja centra virzienā.
- Pēc 15 minūtēm mums jābūt tur, - viņš mani steidzināja.
- Viņi taču mūs sagaidīs, - piebremzējot viņa steidzīgo gaitu, iebildu.
- Man nepatīk kavēt, - Kaspars lūdzoši skatījās manī.
- Man arī, - atteicu, - Tomēr es netaisos skriet un pēc tam aizelsusies sasveicināties ar taviem draugiem.
- Laikam jau varam arī nedaudz kavēt, - beidzot pieņemot manu iešanas ritmu, Kaspars piekāpās.
Mēs kavējām tikai desmit minūtes. Redzēju pie Laimas pulksteņa četru cilvēku kompāniju un ieraugot mūs, divi puiši steidzās pretī. Šķiet viņi gaidīja mūs.
- Sveiks! – paspiežot roku un patiesi smaidot mūs sveicināja Kaspara vecuma puisis. Tikai viņam bija tumši mati, cik nu varēja spriest, jo galvu sedza cepure. Tomēr brūnās acis nopētīja gan draugu, gan mani. Otrs bija mierīgāks puisis. Viņam cepures nebija, tāpēc uzreiz varēju pamanīt, gaišos īsos matus.
- Tas ir Jānis, - Kaspars norādot uz cepurē esošo draugu, teica, - Bet tas Reinis. Šī dāma ir mana draudzene Elizabete, - viņš lepni mani iepazīstināja ar saviem draugiem.
Tātad spēle, kas aizsākās dzīvoklī, tagad tiek turpināta. Nu labi. Uz vienu vakaru jau var.
- Prieks iepazīties, - Jānis uzreiz priecīgs paspieda arī manu roku, - Šeit ir arī mūsu draudzenes Agnese un Zane.
Tikai tagad tā īsti uzlūkoju meitenes. Ieraugot Zani man sejā atplauka smaids.
- Domāju tevi satikt tikai pirmdien, - priecīgi iesaucos.
Visi jocīgi saskatījās un nesaprata mūs.
- Es arī, - Zane smaidot atteica, - Draugi, šī ir mana jaunā priekšniece, - viņa smaidot piebilda.
- Ko? – gandrīz korī skanēja jautājums. Neviens neko nesaprata. Valdīja neliels juceklis.
- Es taču jums jau stāstīju, - Zane paskaidroja, - Ka man no pirmdienas sākas darbs. Minēju arī, ka, lai gan mani pieņēma darbā nopietnais firmas īpašnieks, tomēr es strādāšu kopā ar Elizabeti un vienmēr pretī runājošo Dāvi, - par šo komentāru man nācās pasmieties.
- Bet man patīk Dāvja idejas un nostāja, - piebildu, - Kaut gan manieres viņam vēl nāksies iemācīt, - iesmējos.
- Tātad jūs esat tādas kā kolēģes? – šoreiz jautājumu uzdeva Kaspars.
- No pirmdienas būsim pilnīgi oficiāli, - atbildēju, bet Zane piekrītoši pamāja.
- Ceru, ka šodien jūs nerisināsiet darba jautājumus, - ierunājās Jānis, - Mēs taču dodamies izklaidēties.
- Šodien tikai izklaidēsimies, - atteicu un biju gatava doties iekarot kādu klubu.
Visa nakts pagāja dejojot. Tika izdzerti arī vairāki kokteiļi, bet galvenais uzsvars šonakt tika likts uz atpūtu. Sen nebiju tā iztrakojusies, bet man to vajadzēja. Ceru, ka tas, kas notika šeit, paliks tikai starp mani un Zani.
Četros no rīta manas kājas pieteica streiku.
- Kaspar? – uzrunāju savu pavadoni, - Nezinu kā tu, bet es došos mājās. Jūtos galīgi sagurusi.
- Es taču nelaidīšu tevi vienu, - viņš manāmi iereibis teica.
- Jūs dzīvojat kopā? – nedaudz pārsteigta jautāja Zane.
- Uz nenoteiktu laiku, - Kaspars atteica un apķerot mani ap vidukli, lēnām virzīja uz garderobes pusi, - Tad vēl sazvanāmies! – viņš nokliedza draugiem un mēs paņemot virsdrēbes, nokļuvām uz ne tik klusajām Vecrīgas ielām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-24dala/635365
