Slimnīca
- Princesīt, mēs esam jau klāt, - viņa balss bija viss, ko es vēlējos dzirdēt, jo jutu, ka atkal tumsa nāk ..
Klusums. Plakstiņi tik smagi, ka nevar tos atvērt. Saņemu visus spēkus un man tas beidzot izdodas.
Tumsa. Neliela gaisma plūst no mazās naktslampiņas pie atpūtas krēsla, kurā guļ tik pazīstamais un mīļais stāvs.
- Mīļum, - klusi nočukstēju. Likās pat skaņa īsti nenāca ārā.
- Skaistulīt, - Andris piesteidzās pie gultas un viņa acīs bija prieka asaras. Viņš izskatījās noguris, noraizējies un noraudājies, - Tikai nepamet mani vairs .. – Andra balss bija aizlūzusi.
- Dzert .. – izmocīju nākošo vārdu.
Kad Andris man palīdzēja padzerties, es beidzot aptvēru, kur esmu, bailēs paskatījos uz viņu.
- Mazuļi? - caur asarām izgrūdu. Manī viss sažņaudzās un es gribēju kliegt.
- Neuztraucies sirsniņ, - viņš glāstīja manu vēderu, - Viņi ir stipri un nevēlas mūs pamest. Tikai tu nedrīksti vairs uztraukties un pārdzīvot, - Andris maigi noskūpstīja manu vēderu, - Es neļaušu tev tā pārdzīvot un nopūlēties, tu man esi viss un šodien es sapratu, ka bez tevis es vienkārši neeksistēju.
- Mīļum .. - noglāstīju viņa vaigu. Andris pieliecās un maigi mani noskūpstīja, - Cik ilgi es guļu?
- Dakteris iedeva tev nomierinošas zāles, kas nekaitē mazuļiem, tāpēc tu esi nogulējusi līdz .. – Andris paskatījās pulkstenī, - Līdz pieciem rītā.
- Kur mani vecāki? – viņi taču arī bija viesībās un noteikti ir uztraukušies.
- Kad ārsti paskaidroja, ka tev un mazuļiem viss būs kārtībā, tad es beidzot pierunāju viņus atgriezties mūsu dzīvoklī un nedaudz pagulēt, - Andris paskaidroja, - Bet domāju, ka labāk uzzvanīšu, jo neticu, ka viņi guļ.
- Laba doma, - beidzot arī smaidu izmocīju, - Pasveicini viņus no manis, - vāji piebildu, jo nebija man vēl spēka daudz runāt.
Dzirdēju kā Andris sazvana manu ģimeni. Liekas viņš atkal viņus atrunāja no braukšanas uz slimnīcu un lika beidzot doties pie miera, lai man nav jāredz viņu nogurušās acis.
- Izdevās nomierināt viņus? – jautāju mīļumam, kad viņš atkal bija pievērsies man.
- Domāju, ka viņi būs jau astoņos klāt, - Andris smaidot secināja, - Skaistulīt? – Andris palika nervozāks un domīgāks.
- Kas noticis? – apmulsusi jautāju.
- Mani vecāki sēž uzgaidāmajā telpā, - viņš uztraucies bilda.
- Kāpēc? – neizpratnē skatījos uz viņu. Andra tētis jau no pirmās tikšanās bija mīļš un jauks pret mani, bet jo šeit darīja viņa mamma? Šķiet viņa panāca ko vēlējās. Es biju pietiekami uztraukta un nervoza par notikušo, - Tikai nesaki, ka arī Kitija ir tur.
- Nē! - Andris uzreiz atteica, - Viņa uzreiz tika izdzīta no mūsu mājas. Es pats to nedarīju, bet tur bija pietiekami daudz cilvēku, kas redzēja notikušo. Es taisos iesūdzēt viņu tiesā un pieprasīt aizliegumu par tuvošanos.
- Domāju, ka viņa vairs netuvosies, - izteicu savu viedokli, - bet ko vēlas tavi vecāki? – jautājoši uzlūkoju savu vīrieti.
- Mamma atteicās doties prom, jo uzskata sevi par vainīgu. Viņa pat neesot nojautusi, ka esi stāvoklī un viņa nespēj aptvert kā Kitija varēja ko tādu izdarīt, zinot, ka tu gaidi mazuļus. Viņa ļoti pārdzīvo, ka uzaicināja Kitiju. Ja viņa to nebūtu izdarījusi, tad tagad tu nebūtu šeit.
- Lai viņa ienāk, ja neguļ, - klusi teicu. Es biju cerējusi, ka Andra mamma iepazīs patieso Kitiju, tikai nedomāju, ka tas būs šādā veidā.
- Tu esi pati labākā! – Andris mani maigi noskūpstīja un izgāja gaitenī pasaukt savu mammu. Es nedaudz pievēru acis, jo zāles vēl nedaudz iedarbojās un miegs mani nevēlējās pamest.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-108dala/639874
