Turpinājums
Tā bija Kitija, kas atnāca nelūgta. Es biju paredzējusi, ka Andra mamma izstrādās šādu joku, tāpēc cik vien mīļi mācēju es uzsmaidīju un aicināju viņu ienākt.
- Tu laikam aizmirsi man atsūtīt ielūgumu, - Kitijas augstprātīgais tonis nebija mainījies.
- Bet šķiet tu to tāpat saņēmi, - tēloti pieklājīgi atbildēju.
- Kur jubilārs? – viņa ar acīm centās saskatīt Andri.
- Viesistabā sasveicinās ar gaidītajiem viesiem, - uzsvēru vārdu ‘gaidītajiem’.
- Tad jau mani viņš nevar sagaidīt, - Kitija pat nedaudz mani pagrūda malā un pašpārliecināta soļoja istabas virzienā.
- Sveika, mīļā! – dzirdēju kā Andra mamma sasveicinās ar Kitiju un nepatikā nodrebinājos. Es zinu, ka viņas to dara, lai nobiedētu mani, bet viņām neizdosies.
Atgriezos pie pārējiem, pieejot tieši pie Andra un ļaujot viņam mani apskaut. Arī viņš bija pamanījis Kitiju tāpēc vēlējās mani sargāt un piekļāva mani sev klāt cik cieši vien varēja.
Lai gan Kitija pienāca apsveicināties, garākās sarunās pagaidām neiesaistījās, jo vismaz tik gudra viņa bija un scēnu netaisīja.
Viesi cienājās ar uzkodām un es sapratu, ka drīz nepieciešams pasniegt pamatēdienu tāpēc devos uz virtuvi noorganizēt siltā ēdiena pasniegšanu. Ejot atpakaļ man palika nedaudz slikti un nolēmu atsvaidzināties savā istabā. Aukstās ūdens šļakatas atgrieza manī mundrumu.
Pēc desmit minūtēm biju gatava doties atpakaļ pie sava līgavaiņa.
Kāpņu lejā mani gaidīja Kitija. Redzēju, ka tālāk stāv arī Andra mamma un novēro mūs.
- Tev kaut kā pietrūkst? – centos būt tiešām laipna.
- Mums jārunā, - Kitija uzstāja.
- Un tu uzskati, ka šī ir īstā vieta un laiks? - nedaudz dusmīgi jautāju.
- Tevi vienu bez Andra ir grūti sastapt, - viņa pārmetoši teica, - Šķiet jūs visu dariet kopā.
- Un kāpēc lai tā nebūtu? – atteicu, - Mēs tomēr plānojam precēties.
- Tieši šis temats man arī ir pārrunājams ar tevi, - Kitija uzstāja.
Es joprojām jutu bezspēku sevī un man negribējās viņā klausīties. Andra mammas attieksme mani pietiekami uztrauca un tagad man vēl ar Kitiju būtu jāpārrunā savas kāzas? Tas jau ir par daudz!
- Bet man ar tevi nekas nav runājams, - mierīgi atteicu.
- Mēs ar Andra mammu nepieļausim šīs kāzas, - viņas balss bija kļuvusi kaitinoši spalga, - Un ja tu domā, ka ar savu grūtniecību noturēsi Andri, tad tu maldies.
- Kas tev teica, ka es esmu stāvoklī? - jutos apmulsusi, jo pat Andra vecāki to nezināja.
- To taču var redzēt, - viņa paziņoja, - Tavas krūtis ir palikušas nedaudz lielākas un vēders arī. Es tādas lietas pamanu konkurentēs, - Kitija smīnot piebilda.
- Liec man vienkārši mieru, - nedaudz pagrūdu malā Kitiju un redzēju Andra mammas acis, kas smaidīja, jo uzskatīja, ka ir nobiedējušas mani. Manī viss sagriezās un tad es sajutu nelielu grūdienu no Kitijas puses, kas lika man zaudēt līdzsvaru. Es nespēju apturēt kritienu un sāpes, kas pārņēma manu galvu, lika skatienam aizmigloties.
- Elizabete! - kā pa miglu atceros Andra uztraukto balsi, kas tuvojās arvien tuvāk - Ja ar viņu vai mazuļiem kaut kas notiks, es tev nekad to nepiedošu, māt!
Mans skatiens aizplūda un es iekritu tumsā ..
- Skaistulīt, nenodariet man to, - Andra vārdi skanēja tālumā, bet es nespēju pakustēties un atbildēt. Jutu kā viņa asara nopil uz mana vaiga un atkal iegrimu tumsā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-107dala/639860
Turpinājums ap deviņiem .. 
