Eleīna 23

Rīts bija silts kā burbuļvanna un es centos to izgaršot pēc iespējas labāk. Melnās kedas, kas man bija kājās, tikai nedaudz berza, tomēr tas, cik viegli palmas līgojās vējā novērsa manas domas no diskomforta un es vieglā solī turpināju iet.
Skola atradās divdesmit minūšu gājiena attālumā no mājas, vismaz spriežot pēc mājaslapā atrastās informācijas. Nervozi knibinājos ap sava krekliņa apakšējo šuvi. Nesalaist visu dēlī. Es nevaru atļauties kļūdas.
Kad ierodos skolā, kura man atgādīna labirintu, un esmu saņēmusi savu stundu sarakstu, ir palikušas desmit minūtes līdz zvanam. Tagad tikai jāatrod kabinets 256... Kaut nu tas būtu tik viegli. Sekretāre man iedeva skolas karti, kuru es tagad turēju kā svēto grālu sev acu priekšā, izmisīgi tajā urbjoties un cerot, ka pēkņšņi tā izmetīs atbildi uz jautājumu, kuru uzdodu tai jau pēdējās divas minùtes. Kur pie velna ir 256. kabinets? Gaitenis ir plašs, tāpēc nebaidos, ka uzskriešu kādam virsū šādi ejot.
Tā, izskatās, ka man ir jāiet.. Au!
Un es esmu zemē, visas grāmatas pa grīdu, un virs manis stāv gara auguma grieķu dievs ar pretīgi savilktu seju,kas izbojā viņa brīnišķos vaibstus.
-Skaties kur ej, sīkā padauza!- KO viņš tikko man pateica? Jūtos kā nopērta, vaigi deg kā ugunīs, kad pamanu, ka viņam blakus stāv tikpat skaisti puiši, kuri, kā nojaušu, ir mana uzbrucēja draugi. Visa kustība gaitenī ir pārtrūkusi. Te nu bija- nemanītā.
Cenšos neeksplodēt un nesākt kliegt uz puisi kurš mani nostādījis šajā situācijā. Tā vietā klusi paceļu savas mantas un nomurminājusi klusu 'atvaino' taisos ka tieku prom. Man nav vajadzīgas problēmas.
-Labāk iemācies staigāt un tad atvainojies.- puiša sejā ir pretīgs smīns, kuru man tā vien gribas nosist nost.
Ok, Ele.. Anna. Dziļa elpa.
-Tik stulbas govis sen neesmu redzējis.- viņš mani izsmejīgi nopēta no augšas. Viss. Man pietiek.
-Es lai tev atvainotos? Tu esi tas, kurš te staigā kā tāds mùlāps zem kājām neskatoties ar saviem debesskrāpjiem līdzīgajiem drauģeļiem. Labāk būtu pievaldījis muti, tad varbùt nebūtu jāviebjas. Neesmu es vainīga, ka kāds šorùt tev Cini-Minos iečurājis!- viņa draugi tagad izskatās uzjautrināti, viss pārējais gaitenis skatās klajā neticībā. Bet es vēl neesmu pabeigusi. -Tas jau vispār ir tādu aunapieru garā kā notriekt kādu no kājām un nevis atvainoties, bet vēl uzbraukt. Neesi nekāda svētā govs, kaut gan tā uzvedies. Viss ko es mēģinu izdarīt ir atrast sasodīto 256. kabinetu un tu jau noteikti nepalīdzi. Maitasgabals.- jau griežos apkārt, lai turpinātu meklēt, kad jūtu, ka tieku pārmesta kādam pār plecu, un stiepta kaut kur.
-Liec mani zemē, mūlāps!- manas ribas kliedz sāpēs, tās nav līdz galam sadzijušas. Puisis neklausās. Es tieku nesta labu minùti, pirms viņš mani nomet zemē kaut kur otrajā stāvā. Ribas sāp kā ellē, tās noteikti ir atkal lauztas.
-Še tev tas kabinets.
Spèju tikai noelsties, kad man blakus tiek nolidināta soma. Tad viņš pagriežas un prom ir.
Cenšos elpot. Sajùta ir tāda, itkā riba durtos pa taisno plaušā.
Cenšos ar roku aizsniegt somu. Kad beidzot izvelku telefonu, rokas trīc no sasprindzinājuma un sāpēm. Zvanu vienīgajam numuram telefonā.
Viņa paceļ pēc diviem saucieniem.
-El.. Anna?
-Čau, mamm.. Klausies, tu nesāc uztraukties, bet.. Es iespējams atkal satraumēju ribas.
-Man tev atbraukt pakaļ?- dzirdu uztraukumu viņas balsī.
-Nē, nevajag, pati tikšu galā, esmu jauniņā semestra vidū, nav vajadzīga lieka uzmanība.
-Tiešām?
-Jā.- nolieku klausuli un ievelku dziļu elpu.
-Labi, Anna.- saku sev. -Tev ir tikai jātiek līdz slimnīcai, tas nekas, ka tev ir divas lauztas ribas.- cenšos slieties augšā, krūšukurvis kliedz. -Lēnām, lēnām...- esmu sēdus, kad man uznāk klepus lēkme. Asinis.
-Tas nav labi..- novelku.
-Eee.. Tev palīdzēt?- dzirdu puiša balsi sev aiz muguras. Balss īpašnieks un vēl viens puisis iznāk man priekšā. Vai viņi bija tur stāvējuši visu laiku?
-Cik daudz jùs redzējāt?
-Nu..- pirmais runātājs, blondīnis ar zaļām, jautri spīguļojošām acīm neveikli novelk.- Visu kopš Arturs tevi atnesa..
-Tātad jùs abi stāvējāt un pavèrtām mutēm skatījāties, kā meitene locās sāpēs un klepo asinis?- viņi izskatās kā nopērti suņi.
-Nāc, dabūsim tevi līdz slimnīcai.- ierunājas otrs. Garāks par blondīni, šis bija tumšāks, hispanisks tips.
-Nevajag man jūsu palīdzību.
-Beidz, tu pat piecelties nevari.- runā pirmais. Laikam jāatzīst, ka viņam taisnība. Kā es vispār šeit iekūlos?- Mani sauc Noa.- viņš saka.- Šis ir Meisons.
-Prieks.- noburkšķu.
-Zini, Arturs nav slikts, viņam vienkārši bija slikta diena..- Noa novelk un man vairs nav spēka strīdēties.
Kad viņi par abiem ir mani aizdabūjuši līdz Noas mašīnai un pēc tam ienes slimnīcā, saprotu, kā tas noteikti izskatās no malas. Divi grieķu dievi nes ievainotu, pusdzīvu meitēnu.
Māsiņām būtu ko pasmieties.