Kratīšanās nekad nav bijusi mana mīļākā nodarbe, bet lūk, kur es atkal esmu. Kārtējais autobuss, kārtējā pilsēta, kārtējais jaunais, negribētais sākums par kura nepieciešamību jāpateicas vien man pašai. Tā es arī tās lietas salaižu dēlī. Ko lai saka, man uz to ir spēcīgs talants. Māte man blakus miegā kaut ko murmina, un es esmu pateicīga, ka viņa ir aizmigusi un man nav jāklausās kārtējā pamācība par to, kā ir labāk, par to, kā ir pareizāk, lai es atkal visu nesabojātu un mums nebūtu jāpārvācas, jo jau labu laiku jūtu, ka viņu tas sāk nogurdināt.
Nepārprotiet, viņa ir izcila māte, kas mani atbalsta, pat, ja to nepavisam neesmu pelnījusi, bet kopš tā noteiktā atgadījuma viņa kļūst arvien atsvešinātāka un man bail, ka tikko man apritēs nolāpītie astoņpadsmit, es tikšu izsperta no viņas dzīves kā korķis no pudeles jaungada naktī. Tas tik būs piedzīvojums.
Otrpus logam, debesis sāk krāsoties maigi rozā, itkā kāds prasmīgs mākslinieks ar viegliem triepieniem kliedētu tumšos toņus ar oranžiem un purpursārtiem. Mākoņi nesteidzīgā gaitā plūda pār apvārsni un es domāju par to, kā es pēc pāris stundām nesteidzīgi plūdīšu okeānā kaut kur mazā piejūras pilsētelē, Kalifornijā. Varbūt pārcelšanās tomēr nav tik slikta lieta. Tomēr žēl, ka nekad nevarēšu satikt Leilu. Viņa bija lieliska draudzene.
Pēc vēl trim stundām kratīšanās un diviem pitstopiem benzīntankos, esam jaunajā mājā un es taisnā līnijā skrienu uz savu jau iekārtoto istabu. Kad durvis ir aizcirstas, soma nomesta blakus gultai un dators nostādīts savā godpilnajā vietā uz naktsskapīša, varu ļauties atslābumam un mirklīgam mieram. Šis miers tiks izkliedēts līdz ar rītdienas modinātāju, bet par to es vēl nevēlos domāt. Tā vietā skatos uz gaišajiem aizkariem pie plašā pretējās sienas loga, kas ved uz balkonu. Kāds ne īpaši labi apmaksāts krāvējs bija tos tur piekabinājis, tāpat kā kāds bija te iestiepis manu gultu un naktsskapīti un galu galā arī rakstāmgaldu un skapi, kad bijām pārkratījušās pāri puskontinentam. Tagad mani aizkari izskatījās daudz citādāk, nekā iepriekšējā dzīvesvietā.
Es izskatījos citādāk, nekā iepriekšējā dzīvesvietā.
Kas ir stulbāk par jaunu skolu?
Jauna skola semestra vidū, mazā miestā, kur visi viens otru noteikti pazīst un nāk viens pie otra uz limonādi katru svētdienu pie jūras ,un tad šajās svētdienās apspriež tādus jauniņos kā es. Nē, man nav nekas pret svētdienu pasēdēšanām un jūru un tās viļņiem, man ir problēma ar limonādi. Burbuļi citronu sulā ir pretdabiski, vienalga, ko man kāds censtos iestāstīt. Par to domājot vien pretīgi metas.
Nē, man nav nekādas vēlmes uzsākt mācības kaut kādā miestā. Man vispār nebija nekādas vēlmes pārcelties, bet laikam tas ir tas, ko esmu pelnījusi par savu neuzmanību. Nē, šoreiz es tādu kļūdu nepieļaušu. Man vienkārši jāsaņemas un jāpabeidz gads mierīgi. Pēc tam es varēšu doties tālu prom, lai visi ieskrienas. Tāpat mani nepanāks. Galvenais- turēt galvu uz leju un nemaisīties pa kājām, nepievērst sev uzmanību un viss ritēs pēc plāna. Visam ir jānorit pēc plāna. Es negribu vēlreiz tā nosēdēt pēcpusi.
Kaut kā jocīgi, kā gaišie aizkari spēj tā plīvot- vēsā mierā, bez kādas domas, itkā visa pasaule nebūtu no iekšpuses izpuvusi un mēs visi vienkārši nemeklētu patvērumu paši no sevis. Ja vien manā gadījumā būtu jāslēpjas tikai pašai no sevis. Ja vien.
Bet aizkari kustas siltā Kalifornijas vēsmā un es jūtu, kā plakstiņi paliek smagi. Rītdiena nesīs uztrukumu un jaunas briesmas, bet pagaidām vējiņš mani aijā miegā un rīt vēl ir tikai tāla priekšnojauta.
Tātad, šis ir mans pirmais mēģinājums kaut ko darīt literatūras lodziņā, ceru, ka Jums patika, ļoti novērtēšu ieteikumus, labojumus un kritiku!
/Skudra
