Tu esi kā marmors tumšā pilnmēness naktī, ne no šī gadsimta izkāpis. Tu esi kā dzejolis, trīs gadsimtus senāk sarakstīts, bet liecies tik tuvu, ka manas rokas var noglāstīt tavu dvēseles dziļāko stīgu. Tu esi glezna, ar vēstījumu tik neizprotamu, ka tevī trīsreiz apmaldoties ar atrast sevi un tūlīt pat pazaudēt. Tevī ir tik grūti neiemīlēties, ka liekas to bezjēdzīgi pat nemēģināt darīt. Un es tevī iemīlos. Ne tā kā pieaugušie. Bet pa īstam . Patiesi un bez aizspriedumiem. Man ir vienalga kas tev mugurā, kamēr vien tu esi blakus. Kamēr vien es lieku tev smaidīt. Kamēr vien tu esi. Un tu esi.
Tavus smieklus man atnes septembra vējš un tie sapinas man matos. Manu domu labirintos ceļo tavi vārdi, tavas nopūtas un katrs tavs asaras piliens. Es dodos tevi meklēt ielās, laukumos un sētās. Man tevi jāatrod. Jāpanāk. Jāaptur, pirms tu pazūdi un es palieku viena. Ar sapņiem, cerībām un pārāk spilgtu atmiņu par tevi. Un es dodos mekēt tevi ar jaunu sparu.
Vai atceries vecos ķieģeļus omas laukos? Tos sarkanos un gaiši oranžos. Tos, kas viegli iegulstas tavā plaukstā un nav par smagu nest. Es redzu simtiem, tūkstošiem ķieģelīšu skaistās, vienādās rindās, salīmētus kopā ar smaidiem, glāstiem un asarām. Ar neizsmietiem smiekliem aizpildītas šķirbiņas. Ar neizteiktiem vārdiem aizlāpītas plaisas. Šis neaprakstāmi apšaubāmās rindas veido sienas, cita aiz citas, saplūstot un mainoties kā vējš drēgnā rudens vakarā. Līkums aiz līkuma, kamēr neredzi vairs kur tas sācies. Un vai vispār tam bija sākuma. Tādas, lūk, ir sienas, kas ved mani pie tevis. Tādas ir sienas, kas tevi ieskauj. Sargā. Un tajā pašā laikā attālina no manis. Šīs sienas atceras vairāk nekā tev būs ļauts uzzināt. Vairāk nekā prāts atceras. Bet tieši tik cik jūt viena pukstoša sirds.
Vai ir bijis arī savādāk? Es cenšos atcerēties dzīvi pirms tevis, bet tas liekas tik pat grūti kā atcerēties dzīvi pirms sevis, kas, starp citu, ir neiespējami. Un man ir neizskāmi bail, ka tu sapratīsi, ka tevi dēļ esmu ir gatava uz visu. Tikai ne aiziet.
