Šī daļa vairāk vai mazāk ir mans dzīvesstāsts. Visiem tiem, kuri uzskata, ka mana dzīve ir tik saulaina...
Pārējās daļas lasāmas manā profilā.
Šī daļa vairāk vai mazāk ir mans dzīvesstāsts. Visiem tiem, kuri uzskata, ka mana dzīve ir tik saulaina...
Pārējās daļas lasāmas manā profilā.
"And we go on, and we go on, and on, and on, and on.....
We don't belong, we don't belong, belong to anyone...."
Austiņās dārdēja Tokio Hotel - Pain of Love. Nopūtos un izslēdzu mūziku, jo reklāma beidzās un turpināju skatīties Kobru.
Šorīt pamodos ar sāpošu galvu un vēderu, vilka uz vēmienu... Jutos tik draņķīgi, bet vecāmamma dzina uz skolu. Es neietu pat ja man piemaksātu. Es negribu aplipināt kādu vai izvemties klasē. Kamēr es to skaidroju vecaimammai, pulkstenis rādīja, ka man vairs nav izredžu paspēt uz autobusu un tikai tāpēc viņa piekāpās. Tad es aizsūtīju īsziņu draudzenei, ka nebūšu skolā, un gāju gulēt. Pamodos tieši uz "Kobras" sākumu un skatījos to.
Reklāmā aizdomājos un pieķēru sevi domājam par dzīvi. Nevajadzēja.
Bet, ja tā padomā, tas viss sākās pirms es piedzimu. Un es esmu tas cilvēks kurš ir kļūda nevis visi tie laimīgie, kuriem ir normāla ģimene.
Es esmu izvarošanas rezultāts. Es tā arī nesapratu, kāpēc mamma neuztaisīja abortu, viņa mani ienīst. Bet par to vēlāk.
Mans īstais tēvs. Es par viņu īsti neko nezinu. Viņš ir pabijis cietumā, es pat negribu zināt par ko. Viņam bija atkarība no azartspēlēm un alkohola.
Labi, ka viņš ir prom.
Es vēl atceros, kā viņš izskatījās. Gara auguma, diezgan kalsns, tumšiem matiem, kurus nekad nevarēja dabūt taisnus. Ar brillēm, bez kurām viņš izskatījās pagalam jocīgi. Viņa bārda, kura bija atkal izaugusi jau gandrīz mirkli pēc skūšanās.
Viņš mammu sita. Viņš ir sitis arī mani, es zinu. Viņš arī ir mūs abas gandrīz nošāvis.
Viņa atkarība no azartspēlēm viņu iedzina dziļos parādos. Viņš pusi dienas vienmēr pavadīja vietējā Fēniksā.
Viņš ieķīlāja mammas dzīvokli savam kredītam. Viņš nenomaksāja parādu bankai. Mēs ar mammu to maksājam jau astoņus gadus bez viņa.
Kad man bija pieci gadi, viņš no mums aizgāja. Es raudāju, atceros. Viena no retajām reizēm dzīvē, kad es tiešām esmu raudājusi. Jo, kad viņš nebija dzēris, viņš pret mani izturējās ļoti jauki. Viņš bija tas, kas mani iepazīstināja ar apbrīnojamo IT pasauli, ar vienkāršām programmām un pēc tam - nedaudz ierādīja, kas ir HTML. Viņš bieži brauca ceļojumos, un, kad atbrauca, vienmēr atveda ārzemju suvenīrus un saldumus priekš manis un tad apsēdās un ilgi stāstīja par redzēto un es sēdēju un klausījos.
Bet tagad viņš droši vien dzer pie miskastēm Purvciemā. Tā ir pēdējā vieta, kur viņš ir redzēts.
Es viņu negribu redzēt.
Vēl es esmu bijusi epileptiķe. Es izveseļojos. Pēdējā lēkme bija septiņu gadu vecumā. Lai gan man jebkurā mirklī atkal var uznākt lēkme, izredzes ka tā notiks ir niecīgas.
Neskaitāmās zāles, rentgeni, terapijas... tas uz manu veselību ir atstājis pamatīgas sekas. Visu mūžu mocīšos ar dažreiz uznākošām galvas un vēdera sāpēm.
Kad tēvs aizgāja, manā dzīvē ienāca patēvs Raitis. Man viņš nekad īsti nav paticis, lai gan viņš atbalsta manu darbošanos IT nozarē.
Kad man bija desmit gadi, dzīvē ienāca mazais brālis un māsa - dvīnīši. Un ar to sākās lielākās nelaimes.
Mamma palika ļoti kašķīga, pat par sīkumiem. Viņa vienmēr strīdējās ar Raiti par neko. Viņi vienmēr bļaustījās. Pirms pusgada viņi gandrīz izšķīrās, bet - nē. Palika kopā. Tā arī nesapratu, kāpēc.
Bet tas vēl nebūtu trakākais, ja vien viņi mani neievilktu savos strīdos ar jautājumiem: Kuram ir taisnība, kā tev šķiet? Un ko tu par to domā? Kurš no mums te ir slims, pasaki?
Ciest nevaru.
Un vēl līdz pat sestās klases sākumam mani visi skolā apcēla. Visi. Par to, ka es ģērbos visa rozā. Jau dažus gadus es vispār ģērbjos kā puisis, mani apcēla arī par to, bet es jau pieradu. Par to, ka es neesmu no tievajām, bet tā ir epilepsijas zāļu blakusparādība. No tā vairs nevar atkratīties.
Par to, kādu mūziku es klausījos.
Ja kāds pateica joku un visi smējās, un es arī sāku smieties, uz mani uzreiz pārmetoši skatījās. Es pat smieties nevarēju.
Mani apcēla par to, ka es eksistēju. Visi. Man nebija neviena drauga, kas mani aizstāvētu. Un ko es varēju iesākt pret baru?
Tagad tas ir pierimis un man pat ir draugi. Lai gan bijuši daudzi viltus draugi, kuri mani tagad ienīst un daži ir pat tādi, kuri ir izdarījuši ko tādu, ka citi tagad domā, ka es esmu velns zin kas. Es pat īsti nezinu, ko viņi izdarīja. Nekas labs tas nebija. Meitene, ko es agrāk uzskatīju par savu labāko draudzeni (lai gan es zināju, ka es nebiju viņas labākā draudzene) tagad ir pārliecināta, ka es esmu lesbiete, jo viens puisis vārdā Andrejs uzzināja manas paroles un manā vārdā viņai nosūtīja kaut kādu video. Es pat nezinu, kas tas par video, es tikai nesen uzzināju, ka kaut kas tāds ir bijis.
Nav pārāk jauka sajūta. Tā meitene mani vienkārši vienā dienā sāka ignorēt un dažas dienas vēlāk pateica, ka ienīst mani.
Es vairs nekad nevarēšu normāli uzticēties cilvēkiem.
Es vairs nesaku vārdu "draugs". Ir vienkārši cilvēki, ar kuriem var pamatīgi izsmieties, ir cilvēki, kuri man bojā dzīvi. Ir cilvēki, kuriem es varu kaut cik uzticēties, ir cilvēki, kuriem labāk neko par sevi neteikt. Es vairs nedalu cilvēku draugos un "nedraugos". Vairs ne.
Un mana mamma ar vecomammu. Es zinu, ka daudzi par to būs sašutuši, bet - jā, es viņas ienīstu. Es neteikšu nevienu normālu iemeslu, jo es zinu, ka šo lasa arī daudzi pazīstami un es negribu lai viņi zin VISU.
Dzīvoju pie vecāsmammas, jo nevaru paciest mammas un patēva nemitīgos strīdus. Vecāmamma nelaiž mani ārā no mājas. Ļoti reti un tad arī - tikai pagalmā. Ja es gribu kaut kur aiziet, tas jādara uzreiz pēc skolas, kamēr viņa mani nav satikusi un paguvusi aizliegt.
Kad es aizbraucu uz privātmāju pie mammas, atkal jūtos kā cietumā. Mani dzen ārā darīt jebkādus dārza darbus vai vienkārši pieskatīt bērnus. Es nedrīkstu iziet no sētas. Man tāpat nebūtu, ko darīt jo es Siguldā nevienu nepazīstu.
Lai gan es esmu pieradusi būt viena.
Vēl mana mamma mani un manus draugus burtiski izspiego. Skatās draugu draugiem.lv profilus vairākas reizes dienā. Lasa viņu āskus, twitterus un tamlīdzīgi. Vienmēr zin, kur es esmu bijusi un ko ar ko runājusi. Atceros, vienreiz aizgāju ciemos pie draudzenes. Gribējām aiziet uz Makdonaldu. Paskatījos telefonā, cik pulkstenis, un - opā. GPS ieslēgts un es to noteikti neizdarīju. Telefonu drošības labad atstāju draudzenes mājā.
Un vēl kas. Es pastāvīgi dzīvoju melos. Man tas ir apnicis, bet es savādāk vairs nevaru.
Vairs ne.
Ehh, kāpēc gan mana pagātne nevarētu vienkārši izzust un neviens neko par mani nezinātu un es varētu sākt jaunu dzīvi...
Pabeigsi vidusskolu un sāksi jauni dzīvi, daudziem skolas gadi ir drausmīgi un pēctam sākās laimīga dzīve
Tava dzīve vēl nemaz nav sākusies! Tāpat nav svarīga pagātne, nav svarīgi, no kā esi radusies un kādi sūdi bijuši jāpiedzīvo. Ir jāspēj saņemties un iet uz priekšu. Nospraud mērķi un ej uz to, un nespēsi vien nobrīnīties, cik dzīve ir skaista un interesnata. Tev var atņemt materiālās lietas, var ierobežot brīvību, var darīt pāri fiziski un emocionāli, bet Tavu pārliecību un apziņu neviens nevar atņemt. Neviena problēma nevelkas mūžīgi, problēmām ir jāstājas pretim un jārisina, nevis no tām jābēg. Jebkurā situācijā ir izeja, nāve jau nu ir tas, ko dzīves kontekstā nevajadzētu pieminēt NEKAD.
piekrītu videnes gadi vienkārši jāizcieš, kaut kādā ziņā tevi saprotu man arī ir gadijušās tādas situācijas, bet uzskatu, ka tieši tas tevi padara vēl stiprāku un sagatvo tam ka turpmāk dzīvē tevi nekas vairs nevar pārsteigt un ir cilvēku grupa, kuru dabūs dzīvē pa nopelniem.
sameklē universitāti vai augstskolu citā pilsētā sāc dzīvi citur un arī tev paveiksies noteikti
Jā, viegli nav gājis tev, bet tomēr... Nenolaid rokas, dari kaut ko, piedalies, attīsti talantus, maini attieksmi pret mammu, vecmammu un arī pret tevi izturēsies savādāk. Centies runāt ar viņām, izrunā savu sāpi, pastāsti, ka tevi neapmierina viņu attieksme, es domāju, ka tas varētu izdoties, neesi pesimistiska, paskaties uz savu dzīvi no gaišās puses... Tev nav bijis daudz un tuvu draugu, vai ne? Gaišā puse - tu vari būt tu pati nevis līdzināties draugiem. Es ļoti ceru, ka tev izdosies viss! :)