Dzīve nogalina. (1)3

"Tad tu piezvani, kad iesi ārā, ja?"

"Mhh, labi."

"Tiekamies tur," noliku klausuli un nometu skrejriteni uz grīdas.

Bija četri pēcpusdienā, es principā tikko pārrados mājās no skolas. Tā kā nekādi projekti vairs nav paredzēti, nolēmu izmācīties skolā un atlikušo dienu pavadīt ārā.

Problēma gan ir ar to, ka dzīvoju pie vecāsmammas, un viņa mani pārāk bieži ārā nelaiž, un ja laiž - uzmana, lai es neklaiņotu pa Rīgu viena. Tāpēc mans kompanjons ir kaimiņu Edvards, viņa mazais brālis Armands un puiši Kirils, Valērijs un citi, kas visi ir vecumā zem 10 gadiem. Mums ar  Edžu ir divpadsmit.

Par cik Edža vēl mācās piektajā klasē bet es - sestajā, mums uz gada beigām uzdod mazāk, nekā viņiem. Tā nu vienmēr sanāk gaidīt Edžu, kamēr viņš izmācās.

Apsēdos pie datora un ieslēdzu mūziku. Jau kādu laiku klausos Tokio Hotel. Es zinu, viņi ir peģiku grupa, bet kopš es sāku viņus klausīties - nevaru atteikties. Tie teksti.... dievinu. Visi gan domā, ka es viņus vairs neklausos, bet es nevaru atteikties no dažām dziesmām.

Atskrūvēju zīmuļu asināmo un sāku graizīties. Tas ir slimi, zinu. Man pat īsti nav iemesla to darīt. Nepārprotiet, es neesmu kaut kāda wannabe emo meitene. Man vienkārši dzīvē neveicas. Neveicas tiktāl, ka es ienīstu sevi. Es ienīstu cilvēkus par to, ka viņi var būt tādi maitasgabali. Ienīstu šo dzīvi. Es klausos depresīvu, skumju, melanholisku mūziku jo man tāda patīk. Man patīk, kad ārā ir lietus un negaiss, mīlu, kad ir apmākušās debesis ar tumšiem mākoņiem. Es nesen atsāku graizīties, lai gan man šoreiz pat nav iemesla. Es negriežu vēnas, jo es negribu nomirt tādā veidā. Man patīk tās sāpes, asinis... tas izklausās slimi, es zinu. Bet pamēģiniet nesajukt prātā pēc visa, ko esmu pārdzīvojusi.

Kādu brīdi ķēpājos ar asmeni kas bija kļuvis pavisam truls. Nedaudz noasināju, berzējot pret džinsiem. Vairākus griezumus atstāju uz kreisās rokas, viens tika celim. Jācer, ka skolā neviens neizteiks piezīmes.

Skolā mani apcēla līdz sestajai klasei. Tad daži cilvēki sāka ar mani draudzēties un citi saprata, ka es arī esmu cilvēks. Bet es nekad nespēšu uzticēties cilvēkiem.

Vairs ne.

Istabā pēkšņi ienāca vecāmamma: "Tikko zvanīja mamma. Viņa zvanīja Edvarda mammai Silvijai. Edvards mācoties. Tevi nelaidīs uz pirmo ģimnāziju! Edvards pat mācās, tu te man slinko!" viņa raudot skaidrojās. Labi, ka asmenis man nebija rokās, citādi būtu pamatīgi dabūjusi iekšās. Centos noslēpt kreiso roku, lai neredz, ka esmu graizījusies.

"Ej prom," es teicu. Man bija apnicis, ka vecāmamma vienmēr ienāk istabā tieši tad, kad vismazāk to vajag.

"Tu dzirdi! Tevi nekur nelaidīs! Kad mamma uzzinās par tavu uzvedību...."

"Ej. Prom." centos aiztaisīt durvis un atstāt vecomammu otrā pusē. Tas arī izdevās un es gāju atpakaļ.

Gaidīju jau stundas divas. Nolēmu uzrakstīt īsziņu Edžam.

"Tev vēl ilgi?"

Pēc divām minūtēm pienāca atbilde: "Pakāpeniski beidzu. Būšu pēc 15 minūtēm."

Pulkstenis bija seši. Tātad lejā iet jēga būs tikai ap pusseptiņiem. Paņēmu telefonu un sāku spēlēt veco labo "čūskiņu".

Pēc kāda laiciņa attapos, ka ir jau 12 pāri. Ieskrūvēju asmeni atpakaļ asinātājā, lai nevienam nerastos aizdomas. Nopūtos un uzgriezu mūziku skaļāk.