“Daudz laimes dzimšanas dienā, saulīt!”nokliedz mamma ar tēti un noliek man pretim torti ar smaidiņu un 18 svecītēm.
Priecīgi pasmaidu un apskauju viņus abus. Viņu acīs sariesās asaras un es tikai iesmejos. Tad es nopūšu sveces un ievēlos kaut viss paliktu tā pat kā ir pašlaik, un dodos pakaļ šķīvjiem, uz kuriem uzlikt tortes gabalus.
Kad es tos esmu atnesusi, man priekšā stāv trīs glāzes, kurās iekšā ir ieliets mans pirmais šampanietis. Es pasmaidu un mīļi uzlūkoju vecākus.
Viņi man pasniedz vienu no glāzēm, un es to lēnām iemalkoju. Mazliet saviebjos, bet tas nenomāc manu lielo prieku par šo brīnišķīgo vakaru.
Viss ir tik brīnišķīgi kā sapnī, un tad pēkšņi sprādziens un kliedzieni. Pēc tam nāk sāpes un asaras. Un tas viss vien pāris sekundēs. Un visa mana dzīve tiek sabojāta vien tik paris nenozīmīgos mirkļos.
Atceroties to vakaru, kopā ar vecākiem un mani pa vidu, parasti es sāku raudāt. Tā bija pēdējā reize, kad es viņus redzēju priecīgus, laimīgus un apmierinātus. Tagad viņi vairs tādi nav un vairs nekad nebūs! Tagad viņi ir ieauguši savās raizēs!
Pirms šī negadījuma es nevarēju vien sagaidīt, kad ieradīšos mājas un kad tikšu pie viņiem, bet tagad es no viņu skatieniem izvairos, jo tās man nes tikai sāpes un atmiņas, kad vēl viss bija labi.
Bet man tā pat ar viņiem jāpavada kopā lielākā daļa dienas! Ikkatru reizi, kad viņi mani ierauga viņu acis beidz mirdzēt un viņi kļūst drūmi. Un tā visu laiku!
Viņi mani lēnām nogalina un iekšēji iznīcina. Es saprotu, ka esmu viņiem vien tikai laika atņēmēja, jo tagad viņiem par mani visu laiku jārūpējas, bet es to nevēlos! Vēlos tikai pilnvērtīgu dzīvi, kāda man bija pirms nelaimes, pirms bēdām, pirms es vēl nebiju pārvērtusies par kropli.
Piedodiet, ka neturpināju iepriekšējo stāstu, bet man nebija īpaši laika, jo pēdējā laikā vien tik tā laika bija, lai ieietu šeit un paskatītos, kas vispār šeit notiek!
