Dzīve mēdz būt gaišos toņos. #912

Es atkal lūgšu jūsu kritiku, tas man ir ļot svarīgi... Man ir tiešām ļoti svarīgas jūsu domas!

Paldies par uzmanību!

Jūsu Sawliit16

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-8/761993">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-8/761993

***********

-Tūlīt pat atdod manu telefonu! - es nedaudz pacēlu balsi, bet centos to izteikt pēc iespējas mierīgāk. - seja man bija nopietna, bet acīs noteikti sāka dzirkstīt dusmas.

-Un ko tu man izdarīsi? - viņš ķircinošā tonī teica un izņēmis mašīnas atslēgas no kabatas centās ielikt kabatā manu telefonu. Es to izmantoju un iespērusi pa viņa kājstarpi, paķēru savu telefonu un mašīnas atslēgas. Uz atvadām vēl pateicu "Šo!" un uzsāku skrējienu uz mašīnu.

Kad biju jau tālāk no tās vietas centos nomierināties. Piebraucu pie Sandija mājas un domāju kā, lai tiek iekšā dzīvoklī. Iesitu pa mašīnas stūri un kaut kā nejauši paskatījos uz mašīnas atslēgām. Tur bija atslēgas, kas varētu būt dzīvokļa atslēgas!

Izlecu no mašīnas un kā torpēda skrēju pie dzīvokļa durvīm. Ieliku atslēgu slēdzenē un pagriezu. Jā! Īstā atslēga! Iegāju istabā, kurā es jau gulēju un apskatījos, kur ir mana soma. Paņēmu to un devos prom. Aizslēdzu durvis un paslēpu atslēgas pastkastītē.

Tagad tikai jāizdomā uz kurieni doties. Devos kaut kur. Es nezinu kur, bet kaut kur. Es šo rajonu nepazīstu un tas ir tas sliktākais. Uz brīdi apstājos. Izņēmu no kabatas telefonu un meklēju kontaktu sarakstā kādu noderīgu personu. Darba kolēģe! Uzspiedu zvana taustiņu un gaidīju, kamēr kāds pacels klausuli.

-Hallo, Baiba? - kad kāds pacēla uzreiz jautāju.

-Sveika Agnese, kaut ko vēlējies? - viņa izklausījās labā garastāvoklī. Tieši laikā.

-Es drīkstu palikt pie tevis pa nakti? Man ir šādas tādas problēmas un man nav, kur palikt. - īsumā izklāstīju problēmu.

-Jā, labi, kur tu tagad esi, es aizbraukšu tev pakaļ! - varēja dzirdēt, ka Baiba smaida. Smaids runājot ir labi dzirdams.

-Ēēēm, es nezinu, tulīt paskatīšos. - veikli palūkojos apkārt un skatienu piekalu plāksnītei pie kādas mājas. - Tā, es esmu Kvēles ielā 77. Pēc cik ilga laika tu būsi, es te neko nezinu un man ir bail. - godīgi atzinos.

-Nav tālu no manis, pēc apmēram trīs minūtēm! Gaidi saule! - ko es darīšu šīs trīs minūtes? Man pa tiesi ir bail. Ja Sandijs mani atradīs nebūs labi! Pēc gandrīz divām minūtēm pamanīju kādu stāvu lēnām tuvojamies man. Es sāku nervozēt un lūgties, kaut Baiba atbrauktu ātrāk.

Un tas notika! Baiba piebrauca man klāt un mudināja mani iekāpt mašīnā. Ātri ielecu iekšā un pateicos Baibai.

-Kad būsim pie manis izstāstīsi visu, visos sīkumos! Un tu izskaties izkāmējusi, kad tu pēdējo reizi, kaut ko normālu ēdi? - viņa jau sāka runāt, gan kā vecakā māsa, gan kā mamma. Parasti viņa tāda nav....

-Šorīt, pankūkas. - vēlme gari runāt bija pazudusi. Lai gan es sēžu, te, Baibas Toyotā, man vēl, jo projām ir bail... Itkā esmu drošībā, bet tomēr neesmu...

Atkal jau brauciens nebija ilgs. Man jau sāk apnikt šie braucieni, bet ko padarīt, ja savādāk nevar? Laikam tomēr būs jābrauc uz kādu citu valsti, lai beidzot būtu miers un man vairs nebūtu jābaidās...

Jau gājām iekšā pie Baibas, kad telefons paziņoja, ka saņemta jauna īsziņa. Man negribējās skatīties, kas tur ir, bet tomēr apskatījos, ja nu, kaut kas svarīgs.

-Piedod, es nezinu, kas man uznāca... Tēvs pateica, ka esmu uzvedies neraksturīgi sev un atņēmis tev telefonu, pēc tam tu man esi iespērusi pa kājstarpi un paņēmusi arī atslēgas un aizbraukusi, tikai problēma, ka es neko no tā neatceros.... - jauka īsziņa, tikai es tam neticu...

-Jā, kā tad, vēl pasaki, ka tevī dēmons bija iemiesojies! - mana atbilde ir rupja, bet neko labāku viņš nav pelnījis.

-Lūdzu piedod, es tiešam nezinu, kas bija ar mani noticis. Lūdzu atgriezies atpakaļ pie manis, vai varbūt man aizbraukt tev pakaļ? - ko vēl ne? Lai es brauktu atpakaļ pie viņa? Nemūžam!

-Tev viss labi? - Baiba mani papurināja un tad uzdeva jautājumu, laikam biju pārāk dziļi iegrimusi Sandija nicināšanā...

-Jā, laikam gan! - pasmaidīju un iebāzu telefonu somā.

-Tātad stāsti, kas ir noticis? - sieviete saņēma manas rokas savējās un vērīgi lūkojās man acīs.

-Uhh, tas būs ilgi jāstāsta.... - smagi nopūtos un sāku stāstīt visu pēc kārtas. Protams neizpalikām bez asarām un apskāvieniem... Bijām apmēram nomierinājušās un izdomājām, ka mums vajag kopīgi pagatavot tēju un kaut ko garšīgu.

Stāvējām virtuvē un skatījāmies, ko no visiem produktiem varam pagatavot. Beigu beigās izdomājām ,ka citronu kēkss būs labs. Nezinu, kā mums tas izdevās, bet mēs uzsākam ēdienu kauju. Kēks vel nebija līdz galam sagatavots, bet visa virtuve izskatās, kā kara lauks....

Lai visu satīrītu paies ilgs laiks, bet vai tad galvenais nav tas, lai ir jautri?

Kēkss beidzot bija gatavs un virtuve arī bija sakārtota. Pašas mēs bijām pārģerbušās mājas drēbēs, jeb pidžammās un uztaisījušas sev piparmētru tējas. Pēc tam devāmies uz viesistabu pie televīzora skatīties kādu ģimenes komēdiju.

Es beidzot sajutos pa tiesi dzīva un ar superīgu garastāvokli. Man pat sāka likties, ka Baiba ir daļa no manas ģimenes... Kā māsa... Mēs smējamies līdz asarām, ik pa laikam no smiekliem apkritām viena otrai ap kaklu, vai vārtījāmies pa zemi. Nebiju domājusi, ka es savos 23 gados un viņa savos 26, tā smiesimies un pa zemi vārtīsimies.

-Paldies tev par šo vakaru! - filma bija beigusies un es pateicos kolēģei par jauko vakaru.

-Tā nav problēma, varam šādus vakarus rīkot biežāk! - viņa jautri nočaloja un apskāva mani. - bet tagad gan gulēt, rīt iesim iepirkties! - viņa man parādīja mēli un piecēlusies kājas padeva roku. Es viņai sekoju uz istabu, kur man būs jāguļ.

Pulkstenis jau ir pusčetri, bet es vēl neesmu ne acu aizvērusi... Es domāju... Domāju par visu... Par to kā jūtos, par to kas notika iepriekšējās dienās... Miegs man vairs sen nenāk... Visvairāk es domāju par Sandiju... Viņš manī iedvesa dzīvību, viņš mani atdzīvināja... Tikai kas ar viņu īsti notika, paliek kā mīkla...

***********

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-10/762811