Laiks skrien vēja spārniem un stāsts jau pamazām tuvojas beigām. 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-24/788720
*******
Gribēt nav kaitīgi. Man griba ir tikai man griba. Tā nav ne pavēle, ne burvju vārdi. Kā vienmēr nelaimes ir uz katra stūra. No sākuma uz manas skaistās kleitas tiek uzliets šampanietis, kas atstāja slapju un dzeltenīgu pleķi, tad es pamanīju Edmundu, kurš slapstās pa stūriem un visu laiku dzerot neizlaiž mani no redzes loka. Katru reizi viņa skatiens liek pāri manai mugurai pārskriet šermuļiem. Visu laiku cenšos turēties kopā ar Hītu, bet tā, lai viņš nedomātu, ka es no kāda bēgu vai cenšos izvairīties.
Kad pienāca vajadzība doties uz labierīcībām, tad centos neuzkrītoši to darīt ar kādu no jau iepazītajām sievietēm, kas laipni izturējās pret mani. Tikai tā nevarēja turpināties visu laiku. Es biju nervoza un visu laiku raudzījos apkārt cenšoties neizlaist no acīm Edmundu, lai nebūtu tā, ka viņš man no muguras iedur nazi mugurā. Tieši tad kad es to vismazāk gaidu. Visu laiku uzvedos stresaini, līdz to piefiksēja Hīts.
-Kas tev ir noticis? Kāpēc tu tik dīvaini izturies? Spoku ieraudzīji vai? – puisis pamazām kļuva aizkaitināts un acīs iemirdzējās dusmu dzirkstis. Man kļuva bail, tāpēc pavilkusi viņu uz klusāku stūrīti izstāstīju visu, par vēstulēm un par to, ka te ir Edmunds, kurš mani visu laiku vēro un uzturas manā tuvumā. Uz brīdi viņš apmulsa, bet tad attapies solīja, ka visu nokārtos. Es nevēlējos, lai šeit izceltos kautiņi, tāpēc centos nomierināt puisi. Man pat viņu izdevās pierunāt doties mājās, lai mūs vēl kādreiz dzīvē uzlūgtu uz balli, jo ja šeit izceltos kautiņš, es šaubos, ka kāds vēlētos, lai mēs ierodamies un visu izpostam.
Pa ceļam Hīts man apsolīja, ka visu nokārtos mierīgā ceļa un panāks, ka Edmunds man vairs nedrīkst tuvoties, bet es sapratu, ka viņam ļoti niez nagi un viņš ar vislielāko prieku Edmundu apstrādātu tik ļoti, ka viņš vairs nepieceltos.
Puisis tiešām bija turējis solījumu un mierīgā ceļā panācis to, ka Edmunds man nedrīkst tuvoties. Es varēju mierīgi uzelpot, bet tomēr jutu, ka ar to viss nebeigsies. Edmunds atradīs veidu kā tikt man klāt. Ceru tikai, ka tas nenotiks drīz.
-Tad redzkur tu esi! Es tevi visur izmeklējos. – stāvēju es uz balkona un domāju. Itkā jau nekur nebiju pazudusi, bet Hīts domāja savādāk. Viņš pienāca man klāt un noskūpstīja. – Mīļā, man jāaizbrauc uz pāris dienām darba darīšanās. Vienā no restorāniem ir kaut kas noticis un viņi nevar iztikt bez manas palīdzības. – es tikai saprotoši pamāju ar galvu un pasmaidīju. – Tu dusmojies? – Hīts kā vienmēr ar savu rūpīgo skatienu nopētīja mani.
-Nē. Man tikai ir bail. Hīt, ja nu Edmunds man tomēr tiek klāt? Ja nu… - puisis pielika pirkstu pie manām lūpām un apklusināja mani.
-Tev nešķiet, ka tu par daudz runā? – viņš iesmējās un cieši apskāva mani. – Es apsolu, ka tev nekas slikts nenotiks. Likšu Rikam un Reimondam tevi vēl vairāk sargāt. Viņiem jau nu gan neviens netiks garām. – paskatījos uz puisi un vārgi pasmaidīju. Ar ieročiem gan abiem maniem miesassargiem varēs tikt garām. Viena lode pareizajā vietā un gals klāt.
Vismaz nedaudz es nomierinājos, jo es te nebūšu viena un man nebūs jāsēž stūrī klabinot zobus un gaidot, kad pie manis ielauzīsies slepkavas. Mani noteikti aizstāvēs un neļaus tik viegli man tikt klāt. Es varu arī piezvanīt brāļiem, bet nē. Es nevēlos apdraudēt arī viņus, lai gan Edmunds draudēja, ka arī ar viņiem izrēķināsies. Smagi nopūtos un izrausos no Hīta apskāviena.
-Es pagaidām vēlos pabūt viena. – ierāpos gultā un palīdu zem segas.
-Labi, kā vēlies. Ja ko gribēsi - pasauc, es būšu savā kabinetā. – puiša pleci uzreiz nošļuka un viņš pēc izskata kļuva par vairākiem gadiem vecāks. Kā man ir apnicis visiem būt par traucēkli un nastu.
-Hīt? – pasaucu viņu, pirms viņš pameta istabu. Viņš cerību pilns pagriezās un paskatījās uz mani. Sirds man ietrīcējās un es sapratu, ka nedrīkstu pret viņu izturēties tik slikti. – Nāc nu šurp! – sejā uzreiz atplauka smaids un puisis ieskrējis ielēca gultā. Skats bija amizants. Tikko es vēl domāju sliktas domas, bet tagad jau smejos kā kutināta. Man vajadzēja tikai iedomāties par kutināšanu, kad mani sāka kutināt. No smiekliem es nevarēju normāli paelpot, bet mani tas pagaidām neuztrauca. Es par visām vārēm centos tikt klāt Hītam, bet viņš mani kutināja tik ļoti, ka man tas nekādi neizdevās. Aizelsušies atkritām gultā un sākām smieties paši par sevi.
-Kā mazi bērni! – reizē pasakot vienu un to pašu saskatījāmies. Pēc pāris sekundēm mēs jau locījāmies smieklos. Es pat izkritu no gultas sasitot nesen sadzijušo kāju.
-Auuu! - iesaucos un uzreiz saķēru kāju, kuru jau savā varā bija pārņēmušas sāpes.
-Kur? Kas? Tu sasities? - Hīts pārlēca pāri gultai un bija klāt pie manis.
-Da nē, es te salto taisu! – sarkastiski noteicu un pētīju savu kāju. Neizskatās, ka būtu kaut kas ne tā. Laikam tikai sasists. Puisis nikni paglūnēja uz mani un pacēla uz rokām.
-Tagad mēs ceļosim uz mūsu slimnīcu. – viņš pasmaidīja tā, ka zobi iemirdzējās.
-Nē, kāpēc atkal jābrauc uz slimnīcu? Es tikai sasitos. – centos protestēt cik varu, bet kad pamanīju, ka mēs neejam uz garāžu apklusu. – Uz kurieni tu mani nes? – sāku uzmanīgi raudzīties apkārt. Šajā pils daļā es vēl neesmu bijusi.
-Es taču teicu – tagad mēs ceļosim uz mūsu slimnīcu. – viņš zobgalīgi palūkojās uz mani un no viņa sejas ne mirkli nepazuda tāds pats zobgalīgs smaids.
- Tu mani nebeidz pārsteigt Hīt Montgomerij! – nopūtos un turpināju aplūkot vietu, kur vēl neesmu bijusi. Mēs atradāmies daudz dziļāk pils iekšienē, nekā es varēju iedomāties. Šī pils tik tiešām ir milzīga!
-Sveika Rita! – ieejot pa lielām divviru durvīm Hīts sveicināja kādu pusmūža sievieti ārsta uzsvārcī.
-Kas tad nu Hīt? – viņa laipni pasmaidīja un palūkojās uz mani. Es kautri pasmaidīju un novērsu skatienu.
-Uztaisi rentgenu viņas kājai. Ceru, ka kauls nebūs no jauna traumēts. – puiša spēcīgās rokas pēc ilgās turēšanas un nešanas, mani nolika un tāda kā galda. Pats viņš atgāja malā un ļāva rīkoties Ritai. Viņa man palūdza novilkt bikses, lai varētu netraucēti uzņemt rentgena attēlu. Nosarku un izpildīju prasīto. Pēc tam es tiku nosēdināta mīkstā dīvānā, kurā es pilnīgi iegrimu. Tagad jāgaida. Brīdi citā telpā runājis ar Ritu, Hīts atgriezās smaidīgs un pavēstīja, ka kauls nav traumēts, bet man vēl kādu laiku vajadzētu pastaigāt ar elastīgajām saitēm. Atviegloti nopūtos, kad izdzirdēju kā Hīts pasaka par elastīgajām saitēm, nevis ģipsi.
Arī atpakaļ puisis mani nesa un man nebija pretenzijas. Lidot arī ir labi.
-Negribi mani biežāk nest? – paķircināju puisi un iesmējos.
-Ar vislielāko prieku, mana pavēlniec. – iesmējos un pievērsos pils apskatei.
-Klau, kas šeit vēl ir tāds, kas mani var pārsteigt? – pajautāju un palūkojos uz puisi, kurš tagad domāju.
-Hmm, te ir bibliotēka, trenažieru zāle, paukošanas zāle, zāle ar boksa ringu, apmēram astoņi simti viesu istabas, piecpadsmit ēdamzāles dažādiem gadījumiem, arī lielās zāles priekš ballēm, gandrīz aizmirsu pieminēt deju zāli, ar spoguļiem pie sienas un vēl daudz kas, ko es pat jau esmu aizmirsis. – viņš pasmējās ieraugot manu izbrīnā atvērto muti un ieplestās acis.
-Un cik tev galu galā ir mašīnas? Piecdesmit? – pajautāju, jo tā arī vēl nebiju īsti tikusi skaidrībā, kur nu vēl redzējusi visas mašīnas.
-Nē, daudz vairāk. – viņš atkal pasmējās un tad precizēja. – Ap trīssimt. – mēs bijām nonākuši istabā un es tieši tajā brīdī dzēru, tāpēc aizrijos. Un Hīts par mani pasmējās. – Oi oi uzmanīgāk.
-Tu tiešām nebeidz mani pārsteigt. – noteicu un noslaucīju muti. – Kas šodien pusdienās? – sajutu, ka iekurkstas vēders.
-Kas šodien par dienu? – viņš izvilka no kabatas telefonu un ielūkojās tajā. – Šodien būs ēdiens pēc tavas izvēles, tāpēc dodamies pasūtīt pavāriem pusdienas. – puisis satvēra manu roku un mīļi pasmaidīja. Kamēr es apdomāju, ko varētu pasūtīt, viņš man iekoda degungalā.
-Auu! Ak tu palaidnis! – uzmetu lūpu un satvēru savu degunu. – Neliks te manu degunu mierā! – pie sevis bubinādama sekoju Hītam.
*********
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-26/789018
