http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-23/788437
*******
Gāja dienas un ar katru pavadīto dienu, es satuvinājos ar Hītu aizvien vairāk un vairāk. Ar pils iekšieni es arī iepazinos un uzzināju kā sauc daļu no visiem kalpotājiem. Man pat ir sava personīgā kalpone, kuras pienākumos ir palīdzēt man izvēlēties apģērbus un izpildīt manas vēlēšanās. Kamēr man vēl ir ģipsis, tas ir noderīgi. Un piedevām man ir klausītāja tad, kad man sākas runas plūdi. Viņa ir jauna un es pat brīnos par to, ka viņa strādā par kalponi. Viņa taču ir skaista un arī gudra, varētu pat tikt labi atalgotās darba vietās…
Bet tā ir viņas izvēle un ja viņa grib būt mana kalpone, tad lieki galvu nelauzīšu un noskaņošos uz kādas citas nots. Tā kā kāja man neļāva nekādu brīvību, man bija jāsēž savā istabā kā sunim pie ķēdes. Darīt jau īsti nav ko, bet te vismaz ir platekrāna televizors un dators. Pasūtīju kalponei lielu bļodu ar karameļu saldējumu, pārlietu ar daudz šokolādes sīrupa. Paskatīšos kādu seriālu.
Ar televizora pulti pārslēdzu kanālu pēc kanāla, kamēr atradu kādu man nezināmu kanālu, kurā tagad rāda seriālu „Bruklina 9-9”. Smieklīgs komēdijseriāls, tikai ne angļu, ne latviešu valodā neskan tik smieklīgi kā krievu, tāpēc uzstādīju seriāla valodu uz krievu. Tā jau labāk. Seriāls ir smieklīgs un ir brīži, kuros smiedamās es gandrīz izvēlos no gultas.
-Skatos tev jautri. Tikai neizkrīti no gultas. – istabā bija ienācis Hīts, viņš mīļi pasmaidīja un brīdinoši pakratīja pirkstu.
-Jā, jā protams neizkritīšu, ha ha ha ha – spurdzot un smejoties, pieskārtušiem vaigiem atbildēju. Nespēju beigt smieties un apturēt smieklus, lai gan es to pat īsti necentos. Smejoties pat nācās noslaucīt asaras, kas izlauzās no manām acīm.
-Es labāk iešu, netraucēšu tevi. – Hīts izklausījās sarūgtināts, par to, ka es īsti nepievēršu viņam uzmanību, tāpēc steidzos mainīt situāciju.
-Pagaidi, pagaidi, nemaz netaisies prom un sērija tā pat jau beidzās. – izslēdzu televizoru un pievērsos Hītam. – Cik ilgi man vēl šis te ir jānēsā? – daudznozīmīgi paskatījos uz savu ģipsi, kuru rotāja „autogrāfi” no lielākās daļas šīs pils iemītnieku.
-Par to es arī vēlējos parunāt. – viņš to izteica tā, ka man sirds sāka pukstēt straujāk un es jau sāku nervozēt.
-Vai… vai kas slikts? Man būs ilgāk jāstaigā, vai arī man ar kaulu kaut kas nav kārtībā? – spēru jautājumus ārā, bet kad pamanīju Hīta sejā smaidu – aprāvos. – Kas notiek? – saraucu uzacis un gaidīju.
-Muļķīt, ārsts teica, ka viss ir kārtībā un šodien ģipsi jāņem nost. Tāpēc es esmu te. Taisies. Tūlīt brauksim noņemt ģipsi. – viņš parādīja man mēli un izgāja no istabas. Atviegloti nopūtos un izrausos no gultas. Biedē mani te! Dēļ tā sasodītā ģipša es neko normālu nevaru uzvilkt, tāpēc uzvelku pagaru kleitu un paķeru spilgti rozā mēteli. Diemžēl arī potīte un pēda ir ģipsī, ne tikai pārējā kājas daļa līdz stilbam, tāpēc uzvelku tikai vienu melno, garo zābaku un otru paņemu rokās.
-Hīt! Hīt! Nāc šurp! Man vajag palīdzību! Hīīīīīīīīīīīt! – tikai tad kad kārtīgi iekliedzos viņš sadzirdēja un skriešiem ieskrēja istabā.
-Fuu, tu mani pārbiedēji! – viņš uzlika roku uz sirds un saliecās.
-Tu labi zini, ka man ir ģipsis un pa kāpnēm es nevaru nokāpt! Sadomājies, ka es pati tikšu lejā, lai gan īstenībā noveltos pa trepēm. – dusmīgi atcirtu un ietiepīgi sakrustoju rokas uz krūtīm. Zodu pasitu augstu gaisā un vēl uzgriezu viņam muguru. Pats vainīgs. Viņš pienāca man klāt un maigi apskāva, uzlika arī zodu uz mana pleca.
-Piedod. Es tā nebiju domājis, bet es būtu tev pakaļ atsūtījis Riku un Reimondu. Es gribēju dot tev pietiekami daudz laika saģērbties, bet izskatās, ka tev to vajadzēja mazāk, nekā es biju iedomājies. Piedod sirsniņ, labi? – pagriezos pret viņu un ieskatījos tieši acīs. Šīs acis, kas pauda nožēlu un skumjumu… Pati nokaunējos, par spējo dusmu pieplūdu un nolamāju sevi visliktākajos vārdos, kādus vien zinu. Samīļoju puisi un ļāvu, lai viņš mani paceļ. Nespēju vien nobrīnīties, par viņa spēku.
-Labi, ejam, ka tik nenokavējam. – pasmaidīju liekot puiša acīm piepildīties ar mirdzumu. Tā jau labāk, vairs nekādu skumju un bēdīgās nots.
Visu ceļu es dziedāju un laiks pagāja nemanot. Ģipsis arī tika veiksmīgi noņemts. Sajūta atkal staigāt normāli bija patīkama un es gribēju kārtīgi izstaigāties, bet ārsts piekodināja, ka vēl nedrīkst doties pārāk garās pastaigās un veikt fizisku darbu, kas radītu lieku kājas piepūli. Ja ne garā, tad vismaz īsā pastaigā mēs varam doties, bet pēc tās gan būs uzreiz jāliek kāju mierā. Neko darīt, tāda dzīve. Skarba un neparedzama.
Ilgi nevarējām izdomāt vislabāko vietu pastaigai, kaut arī ne garai. Atcerējos par neīstenoto ieceri, pa pils dārzu. To es atcerējos tik pēkšņi, ka likās – spuldzīte iedegas man virs galvas. Hīts protams bija ar mieru un smieklīgi ļauni smiedamies saberzēja plaukstas.
-Beidzot! – tas izskatījās tik smieklīgi, ka smējos vēderu turēdama un man nācās apsēsties, lai nevajadzētu vārtīties pa slimnīcas grīdu, no kuras vēl nebijām tikuši laukā.
-Labi, pietiek! Labāk ātrāk brauksim, kamēr nav kļuvis tumšs. – vēl smejoties mudināju Hītu. Negaidot puisis pacēla mani „līgaviņā” un skrēja uz mašīnu. Attapos pilnībā tikai tad, kad esmu nolikta uz zemes pie mašīnas. – Uh, tas tik bija skrējiens! – pasmīnēju un palūkojos uz Hītu. Tīri apmierināta sejas izteiksme, tad nav ņēmis vērā manu ķircinošo piezīmi.
-Braucam? – puisis saņem manu roku.
-Braucam! – apstiprinoši pakratīju galvu un maigi saspiedu puiša roku. Ar viņu es būšu drošībā. Ar viņu es būšu laimīga.
Jā es tā pa tiesi domāju. Žēl, tikai no Edmunda paslēpties man neizdosies. Laikam nekad. Es esmu saņēmusi jau vairākas draudu vēstules no viņa. Viņš draud, ka izpostīs visu manu dzīvi un atņems man visu, kas man ir – ģimeni. Es nevēlos šīs vēstules rādīt Hītam, lai gan mūsu starpā itkā nav noslēpumu. Tas tomēr ir viņa brālis, pat ja cilvēka vārda nav cienīgs.
Kā lai tiek ar šo padarīšanu galā? Vienai to būs grūti izdarīt, bet man to nāksies paveikt.
-Mīļā, kas noticis? Es tevi jau kādu laiku vēroju. Tu izskaties… Nomocījusies. Kas tev uz sirsniņas? Kas tev nedod mieru? – Hīts kā vienmēr ir mani apskāvis un uzlicis galvu man uz pleca. Vai tiešām man būtu jācīnās ar Edmundu vienai, ja man ir cilvēks ar kuru visu paveikt kopā? Aizpurinu šīs domas prom. Man ar šo problēmu ir jātiek galā vienai.
-Neraizējies, ar mani viss ir kārtībā, tikai atcerējos pagātnes nelaimes. Tas viss mani ir krietni nogurdinājis un dažas reizes gandrīz salauzis, bet tas nekas īpašs, tikai tā. – tas laikam izklausījās pietiekami pārliecinoši, jo Hīts pamāj ar galvu un pievelk mani vēl tuvāk, lai apskautu vēl ciešāk.
-Es tevi mīlu. – klusais čuksts kutina manu ausi. Es ieķiķinos un pagriežos pret Hītu.
-Es tevi arī. – noskūpstu viņu. Viens skūpsts pārvērtās par diviem, divi par trim. Un tā līdz kamēr bija izveidojusies skūpstu jūra. Drēbes lidoja uz visām pusēm, uzkrītot uz krēsliem, grāmatu plauktiem, skapjiem un vēl, visur kur vien var. Hīta pieskārieni nedaudz kutināja un radīja sajūtu, ka pa muguru skraida skudriņas. Daudz, daudz skudriņas. Vēl nebijušas sajūtas uz izjūtas plosījās pa manu ķermeni. Iekāre kopā ar kaisli auga augumā.
-Es tevi tik neprātīgi mīlu! – elsdams un labsajūtā ievaidēdamies Hīts izdvesa, noveldamies no manis. Par atbildi es viņu noskūpstīju un veikli izlekusi no gultas aizcilpoju uz dušu. Mana elpa vēl jo projām ir saraustīta, bet zem siltā ūdens strūklas, tā pamazām atgūst ierasto ritmu. Es aizslēdzu durvis, bet izskatās, ka puisi tas netraucē tikt iekšā pie manis. Viņš iekāpa pie manis duškabīnē un apskāva mani. Tā mēs kādu laiku nostāvējām, līdz kamēr man sāka sāpēt kāja.
Ietinos dvielī un iegāju atpakaļ istabā, lai sameklētu tīru apģērbu. Istaba bija piesmakusi un a dažādiem aromātiem, kas vēstīja par mūsu neseno nodarbošanos. Piesarkusi atvēru logu un iegāja savā „skapī” vispiemērotākā apģērba meklējumos. Šovakar kārtējā balle pie Hīta radiem. Viss tas pats, kas vienmēr, tikai šoreiz dejot nebūšu spējīga. No vienas puses labi, no otras… Žēl. Man patīk tas kā kleita plīvo dejojot.
Šoreiz izvēlos garu, gaišu, rozīgi sārtu kleitu. Tā lieliski pieguļ manam ķermenim un padara manu izskatu kārdinošāku. Kā par brīnumu atradu arī laiviņas tādā pašā krāsā. Augstpapēžu kurpes es uz kādu laiku esmu iegrūdusi visdziļākajā stūrī, kāds vien ir manā skapī. Piegāju pie spoguļgaldiņa un rūpīgi aplūkoju savu seju. Rētas bija kļuvušas blāvākas, bet tomēr vēl bez kosmētikas iztikt nevar.
Kosmētiku uzliku minimāli tā kā es to daru vienmēr. Protams arī pietiekami daudz, lai rētas nebūtu tik labi pamanāmas, jo pilnībā noslēpt manu šaušalīgo pagātni nav iespējams. Mati. Ko lai iesāk ar matiem? Raugoties spogulī iztēlojos sevi ar dažādiem matu sakārtojumiem, lai saprastu, kas man šovakar labāk ies klāt. Vislabāk es izskatītos ar lokotiem matu galiem, tāpēc tos ar lokšķērēm ielokoju. Tas nu būtu paveikts.
Tieši kad grasījos doties meklēt Hītu, viņš nostājās man pretī ar manu mēteli pārkarinātu pāri rokai. Uzreiz viņš mēteli paņēma rokās un turēja tā, lai es varu to uzvilkt. Pasmaidīju un apskāvu puisi. Atbrīvojies no mana apskāviena viņš satvēra manu roku un veda uz vienu no glaunajām mašīnām. Ar kuru brauksim šoreiz man ir vienalga. Es tikai gribu, lai šis vakars būtu bez starpgadījumiem.
*******8
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-25/788977
