Dzīve aiz maskas [29]9

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-28/815959

Skaļa klasiskā mūzika pavadīja viesu pārsteigtos skatienus. Šķita, ka tie kā tādi lāzeri būs izdedzinājuši milzīgus caurumus manā galvaskausā. Daži viesi izskatījās pārsteigti, daži skeptiski, kamēr citi pat aizkaitināti.

- Milda, kādēļ viņi uz mani skatās? - nesaprašanā čukstēju.

- Viņiem skauž, ka tu esi tik skaista, - viņa atbildēja, taču tas mani tikai vēl vairāk samulsināja.

Kādēļ, lai visiem skaustu par to cik skaista biju, kad citas sievietes izskatījās vēl labāk? Es nebiju īpaša. Man nepiederēja mājas, kas bija pils lielumā un es nebiju modele uz Vogue vāka. Turklāt neviens no šiem cilvēkiem mani pat nepazina!

- Neuztraucies, - Milda ierunājās un saņēmusi manu roku ielika to savā elkonī.

- Vieglāk to teikt, kā izdarīt, - es nopūtos, nespēdama pierast pie lielās uzmanības.

- Lūk, kur Džeks! - Milda iesaucās un, pacēlusi otru roku gaisā, sparīgi māja.

Vārdu sadzirdot, mans skatiens uzreiz mainīja virzienu, kur meitene bija brāli redzējusi. Kad kāds pāris pagāja malā es viņu ievēroju. Tur viņš bija. Mans Džeks. Elegantā melnā smokingā ar melnu kreklu un melnu šlipsi viņš stāvēja dažu metru attālumā no manis ar dzirkstošu šampanieša glāzi rokā.

Vīrietis mani ievēroja un no pārsteiguma mazliet pavēra vaļā savas lūpas. Tā mēs stāvējām, nespēdami ne muskulīti pakustināt, lai samazinātu attālumu, taču tai pat laikā nespēdami arī novērst savus skatienus. Kā gan, lai es to spētu, kad šī būtne bija tik sasodīti perfekta?

- Nāc, - Milda mani izsita no domām un aiz elkoņa turēdama sāka mani vilkt pie pretī stāvošā vīrieša.

Es nepretojos. Kā, lai es spētu pretoties, kad sen jau būtu, labprātīgi, atradusies Džekam blakus? Tagad manas kājas sekoja Mildai, kamēr es, vēl joprojām, kā apsēsta lūkojos uz viņas brāli. Droši vien, pārējie viesi sen jau padomāja, ka esmu prātā sajukusi, taču es nespēju nolaist savu skatienu no šīs skaistās personas.

Lūkojoties viņa pelēkajās acīs es iegrimu baisās domās. Kas notiktu, ja kādu dienu es vairs viņu nesatiktu? Ko es darīju, ja nespētu atrasties viņam līdzās? Ko es darītu, ja nespētu ielūkoties viņa aizraujošajās acīs?

It kā nolasīdams manu prātu, Džeks mierinoši pasmaidīja un pasniedza savu roku, ko es saņēmu. Viņš pievilka manu roku pie savām lūpām un uz maniem pirkstu kauliem uzspieda skūpstu. Tie patīkami dega.

- Sveika, - viņa zemā balss bija kā mūzika manām ausīm, - Tu izskaties apburoši.

- Tu arī esi sakopies, - atbildēju, nevēlēdamās novērst no vīrieša ne acu, - Es nebiju pārliecināta, ka tu ieradīsies, - atzinos.

- Kur tad citur es liktos? - viņš nopūtas, pavilkdams manu augumu sev tuvāk, - Es neatstātu tevi vienu šim vilku baram, it īpaši, kad tu tā izcelies.

- Izceļos? - pārvaicāju, mazliet, pārsteigta un šī bija pirmā reize, kad kārtīgi uzlūkoju visu ciemiņus.

Visi bija tērpušies melnā - gan vīrieši, gan sievietes. Es biju vienīgā, kam mugurā bija sarkana kleita. Vai tādēļ viesi uz mani tā skatījās? Es uzlūkoju Mildu un viņa vainīgi pasmaidīja. Pēkšņi pār mani nāca atklāsme.

- Es nezināju, ka svinībām ir ģērbšanās kodekss! - sašutusi iesaucos un nosarkusi nodūru savu galvu, - Ja es būtu zinājusi, es nebūtu šo kleitu vilkusi! Es jūtos tik neērti!

- Alise, - Džeks maigi iesmējās un, pieskāries manam zodam, pavērsa manu skatienu uz savu, - Tev nevajag justies neērti! Šī kleita ir kā radīta tev! Tu izskaties apburoši un es esmu laimīgākais vīrietis pasaulē, ka man ir dota iespēja tevi tajā redzēt! - viņš teica iekļaudams mani savā apskāvienā.

Degunā iesitās vīrieša svaigā un pazīstamā smarža, kas man lika sajusties drošībā. Es dievināju šo vīrieti. Viss, kas bija ar viņu saistīts - es to dievināju.

- Es mīlu tevi! - es izdvesu, nespēdama vārdus apstādināt.

- Es zinu, - ar smaidu, ko nekad neiemainītu ne pret vienu dimantu, viņš atbildēja un noskūpstīja manu pieri.

- Dēls, vai nevēlies mūs iepazīstināt? - mēs sadzirdējām rupju vīrieša balsi un abi viens no otra atkāpāmies, taču Džeks satvēra manu roku.

Es uzlūkoju veco vīrieti melnajā smokingā. Viņam bija tumši pelēki mati ar dažām sirmām šķipsnām. Tie bija biezi un perfekti ieveidoti, lai stāvētu tur, kur tiem bija jābūt. Pelēki balti rugāji rotāja viņa zodu un augšējo lūpu un viņa zaļās acis skenējoši vērās manās. Viņš bija ielicis vienu roku savā bikšu kabatā, kamēr otrā turēja glāzi šampanieša. Dēļ auras, ko viņš izdvesa bija saprotams - vīrietis bija ietekmīgs, bagāts un dabūja visu, ko vien vēlējās. Neviens viņam neteica - nē, jo viņš bija boss.

- Alise, šis ir mans tēvs Pīters, - Džeks noteica norādot uz vīrieti mums blakus, - Pīter, šī ir Alise, - vecais vīrietis sniedza savu roku, lai es to paspiestu, taču Džeka tvēriens ap manu roku kļuva spēcīgāks, tādēļ man uzsmaidot Pīters to paslēpa atpakaļ savā bikšu kabatā

- Alise, - viņš izrunāja manu vārdu kā tādu nedzirdētu kodu - kodu, ko nebija vēl īsti atkodis, - Es domāju, ka tu esi Mildas draudzene. Kā tu pazīsti manu dēlu? - viņš laipni jautāja, taču es jutu, ka kaut kas slēpās aiz viņa balss toņa, kaut kas baiss, kas lika man justies nervozai.

- Es, - iesāku, taču Džeks neļāva man turpināt.

- Viņa ir mana šī vakara partnere, - viņš teica un, kā tāds vilks, kas atzīmē savu teritoriju, aplicis roku ap maniem gurniem, pievilka cieši pie sava sāna.

- Partnere? - Pīters pārsteigti pārvaicāja uz sekundi paceldams savas perfektās pelēkās uzacis, - Es zinu, ka nav pieklājīgi jautāt sievietes vecumu, - viņš iesāka uzlūkojot mani, - Bet aiz ziņkārības es nevaru nepajautāt. Cik jums ir gadu, mis?

- Septiņpadsmit, - es atbildēju un sajutos mazliet neērti, kad ieraudzīju uz Pītera sejas mazu smīnu.

- Kādi ir jūsu plāni pēc vidusskolas beigšanas? - viņš jautāja uzsverot to vienu vārdu, kas man lika sajusties kā bērnam pieaugušo vidū.

- Es domāju kļūt par sirds ķirurgu, - atbildēju vīrieti uz mirkli pārsteidzot.

- Sirds ķirurgu? - viņš pārjautāja it kā nebūtu mani dzirdējis pirmajā reizē, - Tas ir diezgan nopietns sapnis. - jau atkal izceļot vienu vārdu, viņš manu karjeras izvēli izsmēja it kā es dzīvotu fantāziju pasaulē. Man šis vīrietis nepatika. Vai viņš tā bija izturējies arī pret saviem bērniem?

- Es zinu, ka tā nav karjera, ko bieži izvēlētos mani vienaudži, - drosmīgi iesāku, - Taču es kādam apsolīju, ka nedzīvošu savu dzīvi pilnu ar nožēlu un es neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas solījumus lauztu.

- Jā, es piekrītu, ka tādus cilvēkus, kā jūs mums vajadzētu izaudzināt biežāk, - viņš smaidot teica un uz sekundi uzlūkoja Džeku, - Vai drīkst jautāt, ar ko jūsu vecāki nodarbojās?

- Tēti, pietiek! Tu liec Alisei justies kā tādā nopratināšanā, - Milda iesmiedamās iejaucās, taču arī aiz draudzenes uzvedības es redzēju raizes.

- Es atvainojos, ja liku jums sajusties neērti, - Pīters atvainojās pieskaroties manam plecam, taču, laikam, ieraudzījis Džeka nikno skatienu uzreiz savu roku noņēma, - Es vienkārši vēlējos zināt kā jūsu vecāki izaudzināja tik dzīvi saprotošu meitu, - viņš smaidīja izsakot man komplimentu, taču vairāk izklausījās it kā vīrietis mani izsmietu.

- Jums nav par ko atvainoties, - uzsmaidīju vīrietim savu vispieklājīgāko smaidu un iekrampējos ciešāk Džeka rokā, - Mani vecāki vienkārši bija man klāt, kad man bija grūti, atbalstīja mani manos lēmumos un mīlēja mani bez nekādiem nosacījumiem, - to noteikdama es pavērsos pret Džeku, - Es vēlos dejot, - es smaidīju un jutu kā mans ķermenis no uztraukuma un aizkaitinājuma bija sācis trīcēt.

- Protams, - Džeks atsmaidīja un, kad es biju atvainojusies viņa tēvam par sarunas pārtraukšanu, devāmies uz deju zāli visu skatienu pavadīti.

Viņš pievilka mani cieši sev klāt un uzlika roku uz manas kailās muguras. Viņa pieskāriens šķita, ka tai vietā izdedzinās caurumu. Viņš paslēpa savu degunu manos matos, kamēr es savu - viņa krūtīs. Mēs nerunājām, tikai izbaudījām viens otra klātbūtni, siltumu un smaržu.

Kādu bērnību Džeks bija pavadījis šajā milzīgajā mājā? Vai Pīters savu dēlu bija atbalstījis, kā mani vecāki pie maniem lēmumiem? Vai viņš bija dēlu mīlējis, lai vai ko Džeks nebūtu izdarījis? Vai viņš bija dēlam klāt, kad bija noticis tas negadījums? Vai viņš Džeku pasargāja?

Es sajutu savā kaklā milzīgu kamolu. Vai tas bija iemesls, kādēļ Džeks nebija vēlējies mani uz šo pasākumu vest? Vai viņš nevēlējās redzēt šo drūmo ģimenes skatu? Vai viņš nevēlējās, lai redzu to sāpināto skatienu uz viņa sejas, kad viņa tēvs atradās tuvumā? Es vēlējos kaut varētu izdzēst visas viņa sāpes.

- Es mīlu tevi, - šņukstus izdvesu un es sajutu gurdu, bet apmierinātu nopūtu savos matos.

- Es zinu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-30/817179