http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dziva-atmaksa-20/723881
Tiko sapratu, ka blondā ir šausmīgi laba mele, un tēlotāja. Viņa skolotājai acīs skatoties pateica, ka viņai ir tik ļoti slikti, ka būs jādodas uz slimnīcu, pie tam viņas tēlošanai man šķiet, ka varētu noticēt ik viens! Un vēl vairāk mani šokēja skolotājas vēsā atbilde, laikam jau viņa arī bija aizmiglojusi acis skolotāja, nez cik daudz cilvēku šeit nomirs, kad mēs būsim prom, un viņa visus būs atbrīvojusi!
Bet pašlaik es par to nevarēju domāt, jo uz reiz pēc sarunas mēs devāmies katra uz savām mājām, lai savāktu visu nepieciešamāko, priekš ceļojuma. Vēl nolēmām, ka sastapsimies pie manis, jo viņai īpaši daudz laika neaizņēma drēbju un pārējo lietu sameklēšana.
Man bija jāizdomā, ko lai es ņemu līdzi, pašlaik vienīgais, kas nāca prātā, bija sabāzt visu skapja saturu mugursomā, bet tas noteikti nebija iespējas.
Sāku krāmēt visu skapja saturu uz gultas un zemes, visas drēbes, kuras domāju, ka būs vajadzīgas noliku maliņā, un turpināju to darīt.
Pēc kāda laiciņa man apnika meklēt drēbes, kuras ņemt līdzi, jo tas bija ļoti nogurdinoši, tādēļ izlēmu, ka aiziešu iedzer kafiju, kas man pašlaik ļoti noderētu. Gausā solī devos uz virtuvi. Pie virtuves durvīm pēkšņi atausa atmiņā skats, kad es ieraudzīju mammu pakārušos.
Sajutu atkal uz vaigiem asaras, un viss, kas bija mierīgi tupējis vēderā, tagad tā vien kāpa uz augšu. Kāpēc viņai bija jāmirst? Un es pie tā visa biju vainīga, ja viņa tagad būtu šeit, tad drošvien mani samīļotu, un pateiktu kādu labu vārdu. Asaras sāka ritēt gar vaigiem daudz straujāk. Varbūt arī labāk būs, ka es tikšu no šejienes prom.
Vairs nemaz negribējās iet iekšā virtuvē, tā vien atgādinās man visu, kas šeit bija noticis! Apgriezos apkārt un devos uz istabu. Man bija jāsaņemas un jāpabeidz meklēt drēbes, nemaz nebrīnītos, ja drīz vien pie manām durvīm ierastos blondā.
Bet vispār kāpēc viņa piekrita man braukt līdzi? Es viņai nebiju nekas, pilnīgi! Mani māca nojauta, ka viņa kaut ko grib no manis, jo tā pat viņa mani neglābtu, un nedotos līdzi ceļojumā, kad beidzot ir atradusi īsto vietu kur dzīvot.
Ja godīgi mani sāka mocīt šaubas, ka kaut kas nav tā kā tam vajadzētu būt, bet es nevarēju pēdējā brīdi pārdomāt.
Iegāju atpakaļ savā istabā, un dusmīgi pavēros pret savām drēbēm, kas izklaidus mētajās pa gultu. Nezinu, kas mani sadusmoja, bet es jutu, ka vajag kaut kā izdabūt ārā šīs dusmas, un viss labākais variants man bija savandīt savu istabu! Ne kā šeit es vairs neatgriezīšos!
Piegāju, klāt pie galda, un ar spēku to apgāzu. Es sevī sajutu nebijušu spēku, kas vien liedza apstāties, tā arī es sāku trakot pa visu istabu. Plēsu no sienām bildes, pēc tam tās visas pārpēlu uz pusēm, un nometu zemē. Gāzu ārā uz zemes visu skapja saturu gan grāmatas, gan drēbes.
Pēc brīža es jau ņēmu rokās grāmatas, un plēsu ārā tām lapas, man viņas vairs nevajadzēs! Visas grāmatu lapas mētāju pa visu istabu.
Kad biju pabeigusi plēst visas grāmatas mazdrusciņ nomierinājos, un spēju dziļi ieelpot, un paskatīties, kādu postažu aiz sevi esmu atstājusi.
Līdz pamanīju, ka zem drēbju kaudzes mētājās viena koši sarkana grāmata. Laikam šī bija pēdējā grāmata.
Satvēru to un jau vēru to vaļā, lai izplēstu lapu, kad pēkšņi no grāmatas izslīdēja ārā vēstule, un nokrita uz drēbju kaudzes.
