“Ak, Džek!” Džila pārlaimīgi elsa. “Kur tu biji pazudis?” Jaunā sieviete priecājās atkal satikusi savu seno kavalieri. “Es tevi nebiju satikusi kopš izlaiduma balles. Kur tu biji pazudis? Man tevis tik ļoti pietrūka?”
Sieviete apskāva Džeku un sajuta patīkamas trīsas, sajūtot pret sevi viņa pilnīgo augumu. Tumsnējais Džeks lika noprast, ka nav ieradies tikai apskauties. Džila piedāvāja piesēst. Drīz vien abi sen neredzējušies draugi atradās galda katrs savā pusē.
Džila to tik vien spēja kā jautāt, kur Džeks bijis, kur viņši bijis agrāk. Džeks klusēja. Džila saprata, ka tas ir mājiens aizvērties un baudīt vakaru. Laikam ejot tumsnējais Džeks aizrāva Džilu tiktāl, ka ikdienišķo džemperi nācās aizmest prom, un palikt tikai apakšveļā, jo Džeks neko daudz nedarot sildīja Džilu. Jo vakars turpinājās vairāk, jo karstak viņai kļuva. Katrs Džeka pieskāriens viņas lūpām, lika viņas ķermenim saurauties trīsās un iekšeji degt liesmās. Džeka vīrišķais aromāts lika Džilai pievērt acis un ķerties pie nakamā baudījuma.
Nevarētu gan teikt, ka Džeku neietekmēja šī atkalredzēšanās. Jo pilnāka un karstāka kļuva Džila, jo tukšāks un pārgurušāks, vēsāks kļuva tumsnējais Džeks. Viņš par Džilas labsajūtu rūpējās līdz pats palika pavisam tukšs. Savukārt, klusā sieviete, ar katru malku Džeka kļuva karstāka, aktīvāka, mežonīgāka un pēdējo malku Džeka noslēdza ar baudas pilnu kliedzienu:” Džek, kāpēc tu biji tik maz, Džek? Man vajag vēl tevi Džek!” Mirkli vēlāk Džeks bija atguvies un ballīte varēja turpināties. Nu jau Džilai krita arī atlikusī veļa, kura gan jau pirms tam nebija nosaucama par kārtīgi uzvilktu un kliegdama turpināja izklaidi ar senneredzēto draugu.
Rīts Džilai iesākās smagi. Gutlā viņa pamodās kaila, ar vairākiem mistiski radītiem zilumiem un 2 tukšām “Jack Daniels” pudelēm. Galva viņai griezās, taču sieviete, joprojām, jutās karsti un lieliski...
