›

Dzeja 8

64 0

Šī dzeja ir pašas rakstīta un domāta, sagaidīt ar mīlestību!

MONĒTAS.

Sudrabs un ne tikai.
Āda, mati
Pirksti gari
Kā stieples, no kā
Mazas meitenes taisa rotas
Biezas skropstas
Biezas, kā varasvīru maki
Pēc apstiprināta būvprojekta
Bet lūpas kliedz- nav ne centa
Ko atdot nabagam,
Kam nav nekā.
Tu kūsti kā siltums
Ziemas vakarā
Tik jauks-
Vismaz sākumā.
Nav noslēpums, ka
Visvairāk dod tie,
Kam nav nekā
Un tev ir visa pasaule
Bikšu kabatā.

VIŅA

Viņa ir vētra
Bet tu jo jau zini,
Vai ne?

Pazīsti viņas skatienu,
Pazīsti, kā viņa skrien
Un parauj līdzi krūmus
Jūtas,
Norauj jumtus

Viņai nav žēl.
Un tu esi koks
Ar seju nogūlies uz to pusi, kur aizgāja viņa
Tu nevari piecelties vairs
Jo gūlies ar domu, ka blakus viņa būs noguldīta.

Bet viņa skrēja.
Tik daudz sāpju palika.
Neredzēja vairs mātes
Bērnus mājās sauktos,
Izrauti koki
Labības laukos
Miruši putni pēc viņas
Atdusas lauztos praulos.
Vai mēs vairs brīnāmies,
Kāpēc viesuļvētras
Sauc cilvēku vārdos?

PAR PUĶĒM

Puķu kari.
Tie kari, kad cīnās ziedi.
Tur nav asiņu,
Nav nāves,
Nav metāla kliedziena,
Tam izšaujot.
Jo ziedi nekaro par spīti.
Ne ar dusmām un naidu.
Ziedi karo par sauli.
Par debess zilgmi.
Par prieku.
Drusciņu smieklu.
Puķu kari,
Kā es tos gaidu...