Jo Skurda atkal sajauca ciparus. *pasit sev pa plecu* Malacis.
Dzeja 92
40
0
Kā izplūkāta puķe
Es celšos un lauzīšu
Asfalta poras
Un nodevīgās rievas,
Līdz nebūs palicis
No cilvēces vaiga
Ne sviedru lāses
Ne glāsta maiga
Es būšu atriebe
Nevis slaika neļķe,
Kas raud par karu
Un mājās sauc
Es būšu zīme,
Ko ticīgie gaida,
Kad tupstas uz ceļiem
Gultgalē.
Es būšu nodevība ,
Kas acīs smeldz
Un atdošu svešam
Visu, kas brāļam svēts,
Jo spītība ir
Mans otrais vārds;
Kas mani lād,
Varēs asinīs atmaksāt.
Man pieder karaļvalsts, kādas nav citam.
Man ir logs, durvis un palagi.
Un reizēm manas mušas var dzirdēt dzīvi svinam.
Man pieder grāmatas un pelējums,
Un viens mazs palodzes kaktuss,
Kas par sāpēm mācījis vairāk, kā man gribas.
Man pieder veci diski, nogurums,
Sen apnicis jautājums
Par to, kāpēc.
Man pieder vientulība.
Man pieder aukstums.
Tāds, kuru neaptur palagu audums.
Man pieder izmisums un steiga,
Rezignācija un čīkstoši koki ir mani kaimiņi.
Es reizēm čīkstu skaļāk.
Ceru, kaimiņi nedzird, kaut to logu vienmēr turu vaļā.
Man pieder skābeklis, bet slāpeklī es slīkstu.
Man nepieder glābšanas laivas.
Mana karaļvalsts ir Titāniks bez romantikas, luksusa un īslaicīgas laimes.
Visi ciema suņi rēja
Kad es ielu nostaigāju
Cigarete zobos,
Nodevība soļos
Redzokļi miglainā dūmu šaltī
Nezināja ceļu mājup.
Visas ciema bābas bļāva
Kad es savu tiesu ņēmu
No rokām krunkainām
Savu daļu rāvu
Viņām pietiek mūžiem diviem
Man pusgadam.
Visi ciema baznīcu zvani
Vienā balsī kauca
Kad taisnība man pakaļ sauca
Un kliboja par lēni
Es negaidu tiesu
Neaizmirstu, nepiedodu
Tā dara tikai labi zēni.
Labais ir tikai samontēts
Selektīvi salikts kadrs
Garas filmas beigās.
Tev patiks šie raksti
