Kaut kā negribu rakstīt vienkārši 'dzeja n' kā parasti.. Itkā man patīk lietu vienkāršība, bet šodien vienkārši noguru no vienkāršības. Man vienīgajai tā gadās? Nē? Nu labi, atvainojos par vāvuļošanu.
Dzeja 55
43
0
VEĻAS TELPAS HRONIKAS.
Es esmu veca veļasmašīna.
Salauzta, kaļķakmeni pilna.
Bet tu turpini likt savas drēbes manī
Sagaidot, ka tās būs tīras.
Tās nekad nav tīras.
Tev viendien pienaca pārdevējs
No sadzīves preču veikala;
Viņš deva zemas cenas,
Pats arī bija līdz nelabumam salds.
No veļas telpas stūra dzirdēju tevi sakam:
"Lūk te ir kas pērkams!"
Pēc divām dienām biju izgāztuvē,
Jo tu esi sniega karaliene un nekas, ko es mazgāju
Nekad nebūs pietiekami balts.
TEV NEPIEDER NEKAS.
Paspēlē savu ticību.
Paspēlē vecam dzērājam bārā,
Kas smird pēc dūmiem,
Nāves, kas nezina tīrību.
Paspēlē savu godu.
Kaut gan, ja jau spēlē,
Tev tāda vairs nav,
Vismaz to secināt protu.
Paspēlē savu mūžu.
No pirmās elpas
Līdz pēdējai
Atver vienīgo vēl dzīvo slūžu.
Lai plūst tava ticība
Lai plūst tavs gods
Jo neviens karš, ko esi sācis
Nekad nebūs atkarots.
Atdod man savu mēteli,
Savus zābakus vecos.
Redzu, ka tev grūti dzīvot
Nesot tādu smagumu plecos.
Paspēlē savu acu gaišumu,
Paspēlē veselību, atmiņas
Paspēlē gaisu, spēku
Miera saliņas...
Viss, kas mums ir,
Ir aizdots.
Viss, kas paņemts,
Ir atpakaļ jādod.
MĀCEKĻA SAUCIENS.
Nemāciet man sīnusus.
Māciet kā mīlēt
Aukstus ziemas rītus,
Jo pašlaik tos nīstu.
Nemāciet man Čaku.
Māciet kā dzejā pārvērst visu,
Ko pati saku,
Vai tas nebūtu skaistāk?
Nemāciet man formulas.
Māciet, kāpēc dažas domas
Pie prāta tik ilgi pieturas
Un kā no tām tikt vaļā.
Nemāciet man skriet.
Māciet kā lai dejoju tā,
Ka gribas priekā kliegt,
Jo šobrīd vairāk gribu raudāt.
Nemāciet man to, ko kāds
Kādreiz darījis
Māciet darīt pašai, jo
Šis kontroldarbs nepierāda
Cik ass mans prāts.
Tas parāda, cik labi atceros
Gada skaitļus
Cik labi kustos, vai
Pa kājām maisos
Cik labi redzu sakarības
Starp trijstūriem
Bez lineāla palīdzības
Māciet man redzēt visu,
Ko daru.
Māciet man atpazīt
Austošu karu.
Māciet man izdzīvot
Pasaules galu
Nevis atrast
Trūkstošo malu.
(Šis ir vecāks dzejolis, pati nezinu, ko par to vairs domāju.. Laikam jau domas mainās.)
UTOPIJA.
Lai sasper jods!
Bet ar ko viņš spers?
Ar to pašu noplukušo
Deviņdesmit septītā gada zābaku?
Velnam ir maksātnespējīgā apliecība.
Tagad visi ir svētie
Un Elles bez-apkures pagrabos
Blaumaņa bērniem ap pleciem
Apmesti plediņi lētie.
Uz ceļa nevar braukt
Pa kreisi.
Tikai taisni.
Taisni, kā Martastantas mugura.
Enģeļi arī bez darba.
Debesīs pilnīga garlaicība.
Tikai paver vārtiņus un ielaid,
Jo nav jau vairs, ko glābt.
Tagad visi prot dalīt ar nulli.
Tagad USB ieliek ar pirmo reizi.
Tagad bērni nekad neizaug stulbi.
Nevar netīšām aizspert bumbu greizi.
Un ja tu gribēsi pa kreisi griezties
Tev kāja vienkārši necelsies.
Tev patiks šie raksti
